Izcilais fiziķis Alberts Einšteins 1905. gadā publicēja četrus rakstus, kuri uzskatāmi par pavērsiena punktu mūsdienu fizikas attīstībā. Garākajam no tiem ir 31 lappuse,¹ īsākajam – trīs lappuses.² Šajos rakstos nav gandrīz nevienas atsauces, taču tajos rakstītais tiek uzskatīts par mūsdienu fizikas zinātnes pamatiem. Rakstos ir ietverti domu eksperimenti un formulas, lai pierādītu noteiktas fizikas likumsakarības. Šis piemērs atgādina, ka darbam var būt zinātniska vērtība arī tad, ja tajā nav nevienas atsauces. Atliek vien būt pirmajam un jaunatklājumu pierādīt ar tik pārliecinošiem argumentiem, ka citiem jāatzīst: atziņa ir patiesa. Taču ne jau katru jaunatklājumu izdodas radīt "tukšā vietā". Dažādās zinātnes nozarēs cilvēki gadu desmitiem un simtiem veltījuši spēkus, lai izzinātu pasauli un apkopotu jau zināmo, un kaut ko jaunu radīt var, tikai izmantojot citu radīto. Līdzīgi arī tiesību zinātnē – diez vai kāds pārmetīs, ka Hansa Kelzena darbs "Vispārējā mācība par valsti un tiesībām"³ un "Tīrā tiesību teorija"⁴ nav zinātniski, jo tajos tikpat kā nav atsauču. Taču šodien, rakstot par šiem pašiem jautājumiem, bez "atsauču blāķiem" neiztikt. Tādēļ šajā rakstā sniegts īss ieskats par avotu izmantošanas principiem juridiskajā zinātnē, kā arī atgādinātas dažas tipiskas kļūdas darbā ar avotiem.

Vispirms jākonstatē, ka juridiskajā zinātnē nav iespējams sniegt universālus padomus darbam ar avotiem, jo to klāsts un izmantošanas metodoloģija var būt ļoti atšķirīga atkarībā no pētāmās problēmas, kā arī tiesību zinātnes apakšnozares.