Nepieciešamība īpaši izdalīt un novērst naida noziegumus Latvijā ir nākusi no ārpuses – starptautiskajām saistībām. ES diskriminācija, balstoties rasē vai etniskajā izcelsmē, ir aizliegta ar Pamattiesību hartu, Eiropas Rasu vienlīdzības direktīvu un pamatlēmumu par rasisma un ksenofobijas izpausmju apkarošanu. Institucionāli dalībvalstu īstenoto politiku pārrauga Eiropas Komisija pret rasismu un neiecietību (angļu val. European Commission against Racism and Intolerance; turpmāk – ECRI), kas izvērtē situāciju dalībvalstī un sniedz ieteikumus.

Pētījumi liecina, ka Latvijā naida noziegumi tiek vāji atpazīti un vietējā līmenī lielākoties nav bijuši aktuāli. Pie tā vainojama gan augstāka tolerance pret vardarbību kopumā, gan apdraudējuma sajūta no citādā sabiedrībā, gan arī plašāku diskusiju trūkums, ieviešot naida noziegumu jēdzienu. Nozīmīgu soli 2021. gada jūnijā spēra bijusī iekšlietu ministre Marija Golubeva, kura naida noziegumu novēršanu pasludināja par politisku ministrijas prioritāti. Tomēr naida noziegumu tematika ir ārkārtīgi kompleksa un prasa starpdisciplināru pieeju izpratnes veidošanā par naida noziegumu dinamiku, jo aptver ne tikai nozieguma tiesiskos, bet arī sociālos un psiholoģiskos aspektus, kā arī darbojas ES vērtību kontekstā, uzsverot katra cilvēka cieņu, brīvību, demokrātiju un vienlīdzību.

Naida nozieguma identificēšana un novēršana starptautiskajā kontekstā ir bijusi nozīmīga to atšķirības dēļ. Pirmkārt, naida noziegumi skar ne tikai personu, pret kuru izdarīts noziedzīgs nodarījums, bet arī personas sociālo identitāti un citus šīs grupas pārstāvjus, tā radot papildu kaitējumu individuālam nodarījumam. Sabiedrības līmenī tas uztur spriedzi un nesaticību un apdraudēto grupu pārstāvjiem mazina drošības sajūtu un vēlmi veidot dzīvi Latvijā.

Naids un naida noziegumi

Naida kā nozieguma definēšana ir salīdzinoši jauna un pretrunīgi uztverta parādība arī starptautiskajā arēnā.¹ Demokrātisko institūciju un cilvēktiesību biroja (angļu val. OSCE Office for Democratic Institutions and Human Rights; turpmāk – ODIHR) naida nozieguma definīcija ir starptautiskas vienošanās rezultāts un ietver divus kritērijus: (1) tas ir nodarījums saskaņā ar valsts Krimināllikumu (turpmāk – KL) un (2) to motivē aizspriedums.

Kā norāda Džons Garlands un Korina Fanela,² aizsprieduma (angļu val. bias) izvēle definīcijā nav nejauša, bet ļauj novirzīt fokusu no naida kā individuālas un spontānas emocijas uz aizspriedumu, kas ir plašāka sociāla parādība.