Ievads

Darba tiesību un Eiropas Savienības (turpmāk – ES) konkurences tiesību mijiedarbība ir bijusi tiesību piemērotāju redzeslokā jau kopš Eiropas Kopienu tiesas 1999. gada sprieduma lietā Albany, nesenāk arī saistībā ar nestandarta un jauniem nodarbinātības veidiem, jēdzienu "darbinieks" un "pašnodarbinātais" izpratni konkurences tiesībās un izrietošām tiesiskām sekām, proti, ES konkurences tiesību (ne)piemērojamību. Taču mūsdienu tirgus ekonomika, ko arvien spilgtāk raksturo digitalizācija un strauji mainīgie augsto tehnoloģiju preču un pakalpojumu tirgi, kas likumsakarīgi rada nepieciešamību šādu tirgu dalībniekiem nodarbināt augsti kvalificētu un zinošu darbaspēku, kas spētu veicināt uzņēmuma ekonomisko efektivitāti, inovācijas un kopumā konkurētspēju tirgū, rada pamatu apskatīt darba tiesību un konkurences tiesību dinamiku līdz šim ES konkurences tiesībās neapskatītā šķautnē.

Tradicionāli ES konkurences uzraugi savu darbību ir īstenojuši preču un pakalpojumu tirgos, jo īpaši piedāvājuma pusē, taču Eiropas Komisijas kā centrālā ES konkurences uzrauga paziņojums tuvākajā laikā īstenot izmeklēšanu un vērsties pret nolīgumiem par darbinieku pārvilināšanas aizliegumu¹ signalizē par iespējamu prioritāšu maiņu vai vismaz aktīvāku darbību arī iepriekšējā posma ražošanai nepieciešamo resursu, tai skaitā darba, tirgū (upstream input market).

Nolīgums par darbinieku pārvilināšanas aizliegumu jeb nolīgums starp esošo un potenciālo darba devēju vai esošo un vairākiem potenciālajiem darba devējiem, kuru pamatā ir pušu vēlme ierobežot konkurenci savā starpā par vienu no būtiskākajiem ražošanas resursiem – cilvēkresursiem² – ir šā raksta centrālais pētījuma priekšmets. Raksta mērķis ir apskatīt nolīguma par darbinieku pārvilināšanas aizliegumu substantīvo un ekonomisko būtību, tai skaitā analizējot iespējamo konkurences kaitējuma teoriju (theory of harm), un noskaidrot, vai ES konkurences tiesību tvērumā ietilpst nolīgumi, kas skar ražošanas resursu tirgus.

Ņemot vērā pietiekamas prakses neesamību ES konkurences tiesībās, autore šajā rakstā paustās atziņas balsta uz Amerikas Savienoto Valstu (turpmāk – ASV) konkurences uzraugu praksi un tiesību doktrīnā ietvertajiem skaidrojumiem, darba tirgus ekonomiskajām iezīmēm un ekonomisko teoriju par monopsonu (monopsony) kā tirgus nepilnību, izmantojot tiesību analoģiju un piemērojot gūtās atziņas ES konkurences tiesību tiesiskajā ietvarā.

1. Nolīgums par darbinieku pārvilināšanas aizliegumu: tvērums un sociālā un ekonomiskā kaitējuma teorija

Pretēji ES konkurences uzraugu līdz šim kūtrajai praksei jau vairāk nekā desmit gadus ASV konkurences uzraugi vēršas pret tirgus dalībnieku konkurenci ierobežojošu rīcību darba tirgos. Precīzāk, ASV Tieslietu departamenta Konkurences nodaļa (turpmāk – ASV Konkurences uzraugs), kas atšķirībā no Federālās tirdzniecības komisijas (turpmāk – FTK) ir apveltīta ar kriminālprocesuālām pilnvarām vērsties pret konkurenci kropļojošām tirgus dalībnieku darbībām, ir īstenojusi izmeklēšanu, vērsusies pret tirgus dalībnieku nolīgumiem par darbinieku pārvilināšanas aizliegumu civilprocesuālā kārtībā un 2021. gada sākumā arī pirmo reizi cēlusi apsūdzību par minēto nolīgumu īstenošanu.³ Tādējādi kā visnotaļ piemērotu sākuma punktu nolīgumu par darbinieku pārvilināšanas aizliegumu ("no-poach" agreements) būtības izpratnē var uzskatīt ASV Konkurences uzrauga un FTK 2016. gada oktobrī publicētās vadlīnijas uzņēmumu cilvēkresursu vadītājiem (turpmāk – Vadlīnijas).⁴

Vadlīnijās tiek skaidrots, ka nolīgumu par darbinieku pārvilināšanas aizliegumu pamatā ir uzņēmumu, kas ir konkurenti darba tirgū par konkrētu, ar kvalitatīviem kritērijiem identificējamu darbaspēku, savstarpēja piekrišana nepārvilināt, tai skaitā neizsakot pēkšņus darba piedāvājumus, un/vai nepieņemt darbā nolīguma dalībnieku darbiniekus.⁵ Lai arī sniegtā definīcija ir lakoniska, tā ir koncentrēta un ļauj izdarīt četrus būtiskus secinājumus.

Pirmkārt, nolīgumi par darbinieku pārvilināšanas aizliegumu ir uzskatāmi par horizontāliem nolīgumiem, ņemot vērā, ka nolīguma dalībnieki ir tiešie konkurenti ražošanas resursu iegādes tirgū (nolīguma dalībnieki pēc būtības veido darbaspēka pieprasījumu). Otrkārt, nolīguma pamatā ir tā dalībnieku vienota izpratne par aizliegumu patstāvīgi īstenot un veidot uzņēmuma nodarbinātības praksi. Treškārt, nolīguma dalībnieki netraucētas konkurences apstākļos ir uzskatāmi par konkurentiem attiecībā uz konkrēto darbaspēku, un tie var nebūt konkurenti pakārtotajā, proti, preces vai pakalpojuma, tirgū (downstream market).