[1] Ikviens, kurš kaut nedaudz iedziļinājies kriminālprocesu praktiskajā norisē, saprot, ka šie procesi aizskar katras iesaistītās personas tiesības. Sākot ar ne visai apgrūtinošo pienākumu ievērot pavēstē izteikto uzaicinājumu ierasties sniegt liecību un beidzot ar personas īpašuma (mantas arests, konfiskācija) vai pat brīvības (aizturēšana, apcietinājums) atņemšanu. Tāpēc kriminālprocesuālos jautājumus ir iespējams un pat nepieciešams analizēt no dažādiem cilvēktiesību ievērošanas aspektiem.

[2] Starptautiskajos dokumentos un Latvijas Republikas Satversmē nostiprinātās cilvēka pamattiesības detalizētāk ir izklāstītas likumos. Kriminālprocesa likumā (turpmāk – KPL) tās ir noteiktas kā kriminālprocesa pamatprincipi. Tas nozīmē, ka visām procesuālajā likumā esošajām tiesību normām ir jāatbilst šiem principiem. Savukārt praksē pamatprincipu neievērošana var novest pie iegūto pierādījumu absolūtas nepieļaujamības un pieņemto nolēmumu atcelšanas, un, es ceru, arī pie amatpersonu disciplinārās atbildības.

[3] No kriminālprocesa jautājumiem pēdējos piecos gados īpaši aktualizējies ir process par noziedzīgi iegūtu mantu. Aktualitāti radīja, pirmkārt, politiskais pieprasījums pastiprināt cīņu pret noziedzīgi iegūto mantu, otrkārt, izpildītāju centieni apmierināt šo pieprasījumu jebkādiem līdzekļiem. Šajā kontekstā likumā tika iestrādātas normas, kas būtiski atviegloja konfiskācijas procesu. Tas savukārt izraisīja diskusijas par tiesiskumu un cilvēktiesību ievērošanu. Zinātniskajās konferencēs kritika tika veltīta ne tikai normatīvajam regulējumam, bet arī praksei. Diemžēl zinātnieku norādes uz riskiem tika ignorētas. Tā rezultātā Satversmes tiesā pēdējos divos gados vien par šo procesu ierosinātas 13 lietas, no kurām vairākas par KPL 627. un 631. pantu ir apvienotas, un galarezultātā saskatāmas piecas patstāvīgas lietas. Šāds lietu skaits konstitucionālajā tiesā par vienu kriminālprocesa jautājumu ir visai iespaidīgs, un tas liecina par nopietnu problēmu.

[4] Šajā rakstā piedāvāšu savu redzējumu par procesa par noziedzīgi iegūtu mantu atbilstību diviem kriminālprocesa pamatprincipiem – taisnīguma jeb taisnīgas tiesas principam un nevainīguma prezumpcijas principam.¹

Tiesības uz taisnīgu tiesu

[5] Satversmes 92. panta pirmais teikums ļoti precīzi norāda, ka "ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā". Arī KPL 15. pants nosaka to pašu: "Ikvienam ir tiesības uz lietas izskatīšanu taisnīgā, objektīvā un neatkarīgā tiesā." Šo tiesību īpašo lomu raksturo Satversmes komentāru autori: "Tiesības uz taisnīgu tiesu ir vienas no būtiskākajām pamattiesībām, jo no šo tiesību pienācīgas nodrošināšanas lielā mērā ir atkarīga pārējo cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzība."²

Tāpēc ir tikai pašsaprotami, ka arī procesā par noziedzīgi iegūtu mantu personai ir jānodrošina tiesības uz taisnīgu tiesu. Tas ir saistīts ar personas iespējām pilnvērtīgi aizsargāt savas tiesības uz īpašumu.

[6] Sevišķais process par mantu jau no pašiem pirmsākumiem bija plānots, lai efektivizētu kriminālprocesu un savlaicīgi atrisinātu acīmredzamos jautājumus. Kritēriji tika ierakstīti KPL 626. pantā, un tie ir spēkā arī šobrīd: (1) mantisko jautājumu savlaicīga atrisināšana, jo krimināllietu tiesai tuvākajā laikā nodot nebūs iespējams; (2) procesa ekonomijas intereses, jo mantas glabāšana radīs būtiskus un nevajadzīgus izdevumus; (3) pastāv pierādījumu kopums par mantas noziedzīgo izcelsmi.