Kriminālprocesa obligātuma un lietderīguma principi tiek izmantoti, lai formulētu nacionālā kriminālprocesuālā modeļa nostāju par kriminālprocesa veikšanas uzdevumu, paredzot to kā obligātu vai kā iespējamu (izvērtējamu). Atbilstoši ultima ratio kā krimināltiesiskās sistēmas vienam no centrālajiem principiem, krimināltiesiskie reaģēšanas līdzekļi pielietojami tikai kā galējais līdzeklis. Tam piemīt nozīme, analizējot kriminālprocesa obligātuma un lietderīguma principus, kuru piemērošana atkarīga no tā, kas un cik lielā mērā tiek traktēts kā noziedzīgs (proti, kas nonāk kriminālās justīcijas uzmanības lokā) un cik lielā mērā par katru no tiem tiek veikts kriminālprocess pilnā apmērā, noslēdzoties ar vainīgās personas notiesāšanu. Tam piemīt svarīga loma kriminālās justīcijas sistēmas atslogošanā un efektivizācijā.

Pētījums tādējādi veltīts abu principu elementu analīzei, vērtējot to ietekmi uz kriminālprocesa efektivitāti.

Īstenojot šo mērķi, pētījuma 2. nodaļā analizēta astoņu valstu – Lietuvas, Igaunijas, Čehijas, Slovākijas, Vācijas, Šveices, Zviedrijas, Nīderlandes – tiesību doktrīna un praktiskā pieeja kriminālprocesa obligātumam un lietderīgumam, ņemot vērā, ka mūsdienās kontinentālajā Eiropā vairs neesot sastopams tāds kriminālprocesa modelis, kurā funkcionētu "tīrs" obligātuma princips.

Izvērsts ieskats pētījuma 3. nodaļā sniegts, analizējot obligātuma un lietderīguma elementus nacionālajā kriminālprocesuālajā sistēmā, pievēršoties to funkcionalitātei dažādos kriminālprocesa norises posmos.

Izvērtējot statistikas datus un tiesību piemērotāju viedokļus, pētījuma 4. nodaļā formulēts ieskats par kriminālprocesa lietderīguma elementiem aktuālajā Latvijas tiesībpiemērošanas praksē.

Noslēdzot apjomīgo ieskatu nacionālajā un Eiropas valstu doktrīnā, regulējumā un praksē, pētījuma 5. nodaļā, raugoties atbildēt uz retorisko vaicājumu "quo vadis, Latvija, kriminālprocesa obligātuma un lietderīgumu tvērumā?", formulēti secinājumi un vērtējums par turpmākajām noregulējuma attīstības perspektīvām. Pētījuma autori konstatējuši, ka pēdējo desmitgažu laikā robežas starp kriminālprocesa obligātumu un lietderīgumu kā nošķiramiem organizatoriskiem principiem pakāpeniski sākušas izzust. Kontinentālajā Eiropā tas saistāms ar atteikšanos no kriminālās justīcijas pārmērīgas izmantošanas – pārmērīgas kriminalizācijas, kriminālvajāšanas un brīvības atņemšanas sodu piemērošanas, tādējādi arī kontekstā ar efektīvas, sabalansētas, pārdomātas un samērīgas kriminālās justīcijas izmantošanu nacionālajā tiesību sistēmā rosinot apsvērt, cik korekti un atbilstoši ir noteikts par noziedzīgiem atzīto nodarījumu loks, vai to nav nepieciešams sašaurināt un, ja šāds jautājums tiek iniciēts, vai to tiešām ir nepieciešams paplašināt.

Pētījuma autori secinājuši, ka šobrīd Latvijā vairs nepastāv "tīrs" obligātuma princips kriminālprocesā, turklāt tā atjaunošanu, domājams, arī nebūtu pamata rosināt, tādējādi izveidojot kriminālprocesa obligātuma un lietderīguma sajaukumu, kas atbilstu konkrētā brīža sabiedrības (publiskajām) interesēm. Šajā ziņā tam kalpo jau šobrīd kriminālprocesuālajā noregulējumā paredzētās formas un instrumenti, tostarp kriminālprocesa vienkāršošanai vai iespējai atteikties no kriminālvajāšanas veikšanas apstākļos, kad tam nav formālu tiesisku šķēršļu. Proti, gan atsakoties uzsākt vai turpināt veikt kriminālprocesus par maznozīmīgiem noziedzīgiem nodarījumiem, gan paredzot tādu kategoriju kriminālprocesus, kurus var uzsākt tikai tad, ja to vēlējusies cietusī persona, gan atbrīvojot personas no kriminālatbildības bez vai ar nosacījumiem, u.c. gadījumos.

Vienlaikus pētījuma autori rosina, ka sistēmiskas sakārtošanas labad būtu nepieciešams pārskatīt Kriminālprocesa likuma 6. panta redakciju, lai neraisītu papildu diskusijas, vai atkāpšanās no kriminālprocesa obligātuma nenonāk pretrunā ar pamatprincipu. Tādējādi tiek pausts priekšlikums apvienot Kriminālprocesa likuma 6. un 7. pantu, izveidojot normu "Kriminālprocesa veikšana sabiedrības interesēs", tajā ietverot vairākas būtiskas pamatno­stādnes. Proti, kriminālprocess uzsākams un veicams sabiedrības interesēs; tas veicams ar mērķi sasniegt krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu; no kriminālprocesa vai kriminālvajāšanas veikšanas var atteikties likumā paredzētajos gadījumos, balstoties uz katras individuālas situācijas izvērtējuma (risinājuma samērīgums, neattaisnotu resursu patēriņa risks utt.); attiecībā uz nepilngadīgajiem, kā arī procesos par piespiedu ietekmēšanas līdzekļu piemērošanu juridiskai personai kriminālprocess uzsākams un veicams tikai tad, ja tajā saskatāma īpaša sabiedrības interese.

Lai gan lietderīguma elementu ieviešana varētu sekmēt kriminālās justīcijas sistēmas atslogošanu, mehāniska tiesību normu grozīšana vēlamo rezultātu nedos, ja tam nebūs atbilstošas piemērošanas prakses. Kā atzīmējuši pētījuma autori, Latvija esot uzskatāms piemērs tam, ka, neraugoties uz pieejamiem kriminālprocesuālajiem instrumentiem, tie tiek izmantoti visnotaļ reti, tādējādi kriminālprocesu veicošās personas bieži izvēlas personu sodīšanu (pamatā – ar prokurora priekšrakstu par sodu), nevis alternatīvas kriminālvajāšanas formas. Lai šo situāciju izmainītu, kā skaidrots pētījumā, nepieciešams komplekss darbs un pat ne tik daudz ar likuma tekstu, cik ar likumu piemērotāju un sabiedrību.

Vienlaikus pētījumā uzsvērts, ka līdztekus ar lietderīgumu elementu īstenošanu saistītajiem ieguvumiem eksistē arī dažādi riski: valsts varas atzaru līdzsvara zudums; līdzekļu taupīšana kā galvenais lietderīguma piemērošanas vadmotīvs; pasākumu vēršana pret personām, kuras nav vainīgas; kriminālās justīcijas kvalitātes samazināšanās; kriminālās justīcijas nepietiekama izmantošana, kura var būt tikpat bīstama kā pārmērīga tās izmantošana.

Tādējādi pētījuma autori norāda, ka jebkuru uz lietderības apsvērumiem balstītu institūtu ieviešanai un veiksmīgai funkcionēšanai nepieciešams daudzu priekšnoteikumu kopums. Svarīgākie no tiem: sabiedrības uzticēšanās kompetentajām institūcijām, cietušo ārpusprocesuālā aizsardzība, lietoto jēdzienu skaidrība un precīzas vadlīnijas to praktiskā piemērošanā, kompetento amatpersonu pietiekamu zināšanu un prasmju līmenis. Sekmīgi īstenojot šos priekšnoteikumus, ir iespējams nodrošināt efektīvu un uz sabiedrības vajadzību apmierināšanu vērstu kvalitatīvu kompetento ie­stāžu darbību kriminālprocesā.