Atzīmējot profesora Lēbera simto jubileju, pievērsīšos viņa ieguldījumam Latvijas nepārtrauktības tēzes juridiskā pamatojuma attīstīšanā un popularizēšanā Rietumu pasaulē Baltijas valstu okupācijas laikā, bet jo īpaši 20. gadsimta 90. gadu sākumā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, kad Baltijas valstīs un ap tām bija ļoti daudz praktiski risināmu jautājumu, kas bija tieši saistīti ar tēzi par valsts nepārtrauktību. Jānorāda, ka viņa darbs bija svarīgs visām trim Baltijas valstīm.

Tā kā valsts nepārtrauktība tiesiskās sekas iegūst, ja tā ir akceptēta starptautisko tiesību ietvarā, ir vietā ievadā sniegt arī nelielu komentāru par Latvijas tradīciju starptautiskajās tiesībās, un šim komentāram ir saistība ar profesora Lēbera darbību. Lai arī Latvijas, kā arī Igaunijas un Lietuvas vārdi ir nostiprinājušies starptautisko tiesību traktātos, īpaši sadaļās par valsti starptautiskajās tiesībās, kā arī par spēka pielietošanas aizliegumu valstu attiecībās, tomēr katrai no Baltijas valstīm to tradīcija starptautiskajās tiesībās ir manāmi atšķirīga, un Latvijā vairāku iemeslu dēļ tā nav tik bagāta, kā būtu nepieciešams.

Starptautisko tiesību tradīcijas veidošanās agrīnos posmos Baltijas telpā svarīgu vietu ir ieņēmušas tādas personības kā Augusts fon Bulmerinks (August von Bulmerincq, 1822–1890) vai Frīdrihs Fromholds Martenss (Friedrich Fromhold Martens, 1845–1909), bet tie, lai arī A. Bulmerinks bija dzimis Rīgā un arī F.F. Martensam bija saikne ar Latviju, tiek saistīti ar Igauniju, jo Tartu Universitāte, kurā A. Bulmerinks kādu laiku bija profesors,¹ jau izsenis bija svarīgs izglītības centrs, kurā starptautiskajām tiesībām vienmēr tika veltīta liela uzmanība, un tas, protams, ir būtisks faktors tradīcijas veidošanā. Savukārt F.F. Martenss ir dzimis un dzīvojis Pērnavā.² Iestarpināšu, ka fundamentālā un slavenā Martensa klauzula,³ kas ir starptautisko humanitāro tiesību centrālā vērtība un nosaka, ka, ja kara laikā nepastāv konkrētais kara vešanas regulējums vai par to ir šaubas, vienmēr ir jāizturas humāni pret cilvēkiem, bija tas princips, kas atrisināja visiem zināmo Kononova lietu Eiropas Cilvēktiesību tiesā 2008.