Dziļi saknes kā kontinentālās Eiropas, tā anglosakšu tiesību sistēmām piederošo valstu kriminālprocesuālā regulējuma pamatos līdz šim bija iedzinusi pārliecība, ka pierādījumus vislabāk novērtēt, ja tie tiek pārbaudīti mutiski, tieši un publiski lietas iztiesāšanas laikā.¹ Publikācijas pirmajā daļā² līdztekus tiešuma principa tvēruma ieskicēšanai tika vērsta uzmanība uz Kriminālprocesa likumā (turpmāk – KPL) ietverto regulējumu, saskaņā ar kuru tiešuma principa ievērošana iztiesāšanā šobrīd pamatā atkarīga no personas, kurai ir tiesības uz aizstāvību, interesēm un spējām likumā noteiktās tiesības realizēt. Tāpat tika vērsta uzmanība uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) nemainīgi stingro nostāju, ka pierādījumi tiesā jāpārbauda tieši un tā tiesas sastāva klātbūtnē, kas pieņems galīgo nolēmumu.³

Turpmāk rakstā tiks aplūkots, kā efektivitātes un procesuālās ekonomijas vēju sašūpoto iztiesāšanas pamatprincipu sakņu sistēmu stiprina kaimiņvalstīs – Lietuvā un Igaunijā, kā arī ar raitu krimināllietu iztiesāšanu raksturīgajā Nīderlandē. Savukārt raksta noslēgumā tiks analizēti KPL ietvertie tiešuma principa kompensējošie mehānismi pirmstiesas kriminālprocesā.

1. Ārvalstu pieredze

1.1. Lietuvas Republika

No tiešuma principa Lietuvā, tāpat kā Latvijā, izriet pienākums pirmās instances tiesai tieši pārbaudīt krimināllietas materiālos atrodamos pierādījumus. Tiesai jāiztaujā lietas dalībnieki, tiesas sēdē skaļi jānolasa lietas materiālos atrodamie dokumenti. Pamatnoteikums paredz, ka personām, kuras sniegušas liecības pirmstiesas izmeklēšanas laikā, atkārtoti liecības jāsniedz tiesā (Lietuvas Republikas Kriminālprocesa kodeksa⁴ (turpmāk – BPK) 242. pants). Šai prasībai ir izņēmumi.

Lietiskos pierādījumus pārbauda pēc tiesas ieskata vai procesa dalībnieku lūguma (BPK 289. pants). Dokumentus tiesas sēdes laikā uzskaita (paziņo), taču iepazīšanās ar tiem tiesas sēdes laikā notiek tikai pēc tiesas iniciatīvas vai lietas dalībnieku lūguma (BPK 290. pants). BPK 273. pantā noteikta kārtība lietas izskatīšanai bez pierādījumu pārbaudes, kas ir tuva KPL 499. pantā ietvertajam regulējumam, tomēr nav piemērojama smaga vai sevišķi smaga noziedzīga nodarījuma izdarīšanas gadījumā.⁵ Savukārt BPK 276. pantā noteikti gadījumi, kad tiesas sēdē var nolasīt iepriekš iztiesāšanā vai pirmstiesas izmeklēšanas tiesnesim sniegtās apsūdzētā, liecinieka vai cietušā liecības, atskaņot to audio, video ierakstus. Proti, liecību var izmantot pierādīšanā, ja liecinošā persona: 1) ir mirusi vai atrodas prombūtnē svarīgu iemeslu dēļ; 2) atsakās vai izvairās sniegt liecības, vai liecina, ka neatceras atsevišķus apstākļus, par kuriem liecības sniegtas iepriekš; 3) iztiesāšanā liecinātais būtiski atšķiras no pirmstiesas izmeklēšanā vai iepriekš iztiesāšanā izklāstītā.⁶

Saskaņā ar Lietuvas Republikas Augstākās tiesas judikatūrā pausto lietas iztiesāšanas laikā drīkst nolasīt arī liecības, ko apsūdzētais, cietušais vai liecinieks ir snieguši izmeklētājam vai prokuroram pirmstiesas procesa laikā. Taču jāņem vērā, ka šīs liecības nav uzskatāmas par neatkarīgu (patstāvīgu) pierādījumu – liecībā ietvertās ziņas par faktiem var tikt izmantotas tikai citu ziņu pārbaudei, tā var būt nozīmīga tiesai, pārbaudot un izvērtējot iztiesāšanas laikā liecināto, ekspertīzes un speciālistu slēdzienus, lietā esošos dokumentus un lietiskos pierādījumus.⁷

Tādējādi tikai pirmstiesas izmeklēšanas tiesneša veiktas pratināšanas laikā pirmstiesas kriminālprocesā iegūtas liecības kā pilnvērtīgs ziņu par faktiem avots likumā noteiktos gadījumos var tikt izmantotas galīgā nolēmuma pamatošanai. Pirmstiesas izmeklēšanas tiesnesis pirmstiesas kriminālprocesa laikā veic nopratināšanu, tikai pamatojoties uz prokurora pieteikumu, kas iesniegts pēc paša prokurora vai kāda no procesa dalībniekiem iniciatīvas,⁸ ja: 1) personu nebūs iespējams nopratināt iztiesāšanas laikā; 2) persona tiesas sēdes laikā var mainīt savu liecību vai izmantot tiesības atteikties liecināt; 3) ir pamats uzskatīt, ka tiks sniegtas detalizētākas liecības pirmstiesas izmeklēšanas tiesnesim (BPK 184.