Šogad atzīmējam 20. gadadienu, kopš Latvija kļuvusi par pilntiesīgu Eiropas Savienības dalībvalsti. Šajā rakstā gribētu pakavēties pie tā, kā tika veidota Latvijas tiesiskā vide un pamattiesību aizsardzības institucionālā sistēma kopš neatkarības atgūšanas.

Tūlīt pēc neatkarības atgūšanas, jau 1991. gadā, Latvija kļuva par ANO dalībvalsti, un tai kļuva saistoši daudzi starptautiskie cilvēktiesību līgumi. Taču šajā laikā Latvijas tiesiskā vide bija nesakārtota. Tiesību aizsargājošās institūcijas un valsts pārvalde bija vājas. Īpaši sarežģītā stāvoklī bija tiesas, pār kurām vēlās milzīgs jaunas likumdošanas vilnis (atjaunots Civillikums, privatizācijas un denacionalizācijas likumi). Tiesnešu skaits bija nepietiekams. Zemā atalgojuma dēļ daļa tiesnešu aizgāja no darba, tāpat darbu zaudēja arī tie, kuriem nebija valsts valodas zināšanu. Problēma bija arī PSRS laikos gūtā juridiskā izglītība. Paralēli tiešajiem darba pienākumiem bija jāapgūst gan jaunais tiesiskais konteksts, gan spriedumu rakstīšanas metodoloģija. Tolaik tiesneši izmantoja galvenokārt gramatisko tiesību normu tulkošanas metodi. Bija vāja izpratne, ka arī vispārējie tiesību principi darbojas kā tiešs un nepastarpināts tiesību avots.

1992. gadā tika reformēta Tieslietu ministrija, tās struktūru padarot atbilstīgu uzdevumiem, kas bija jāveic ceļā uz tiesiskas valsts izveidi. Bija absolūti skaidrs, ka demokrātija, likuma vara, cilvēktiesības ir pamatjautājumi, no kuru izpratnes un praktiskās īstenošanas atkarīga valsts nākotne.

Laikā no 1992. līdz 1998. gadam tika izstrādāti tiesību akti, kas radīja ietvaru cilvēktiesību aizsardzības sistēmas izveidei. Kā svarīgākie jāmin 1992. gadā pieņemtais likums "Par tiesu varu", 1993. gadā atjaunotā Satversme, 1994. gadā pieņemtais Pilsonības likums.

1995. gadā Latvija kļuva gan par Eiropas Padomes dalībvalsti, gan arī par Eiropas Savienības kandidātvalsti. 1997. gada 4. jūlijā Saeima ratificēja Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, bet 1998. gada 15. oktobrī tika pieņemta Satversmes cilvēktiesību sadaļa.

Bija skaidrs, ka tikai neatkarīga un kvalificēta tiesu sistēmas un efektīvas valsts pārvaldes izveide ļaus īstenot valsts stratēģisko mērķi iestāties Eiropas Savienībā un NATO.

Laikā posmā no 1995. līdz 2000. gadam tad arī tika izveidota institucionālā sistēma pamattiesību aizsardzībai, kas darbojas arī šodien. 1995. gadā tika izveidots Valsts cilvēktiesību birojs, kura pamatuzdevums bija pētīt cilvēktiesību ievērošanu valstī, veikt Latvijas tiesību normu atbilstības analīzi šajā ziņā. Īpaši būtu jāatzīmē biroja loma sabiedrības izglītošanā, kā arī juridiskās palīdzības sniegšanā iedzīvotājiem, izskatot sūdzības. Savos ikgadējos ziņojumos Valsts cilvēktiesību birojs iezīmēja problēmas un piedāvāja risinājumus praktiski visās cilvēktiesību aizsardzības jomās.

Ārlietu ministrijas paspārnē darbu sāka Latvijas pārstāvis starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās, kurš pārstāvēja Latvijas valdības nostāju Eiropas Cilvēktiesību tiesā un sniedza regulārus ziņojumus par starptautisko cilvēktiesību līgumu izpildi Latvijā.

Līdztekus veidojās arī nevalstisko organizāciju tīkls. Jau 1993. gadā tika izveidots Latvijas cilvēktiesību un etnisko studiju centrs, laikā no 1997. līdz 2000. gadam darbu uzsāka invalīdu un viņu draugu apvienība "Apeirons", kurš darbojas jomā, kas skar cilvēku ar īpašām vajadzībām integrāciju sabiedrībā, "Delna", kuras rūpju lokā ir korupcijas apkarošanas politika, resursu centrs "Marta", fokusējoties uz sieviešu tiesību aizsardzību, "Glābiet bērnus" un Bērnu fonds atbilstīgi darbojas bērnu tiesību aizsardzībā. NVO ieguldījums bija īpaši svarīgs, veicot "sargsuņa" funkcijas. Bieži vien asā un pamatotā valdības un Saeimas kritika palīdzēja pieņemt gan kvalitatīvus likumdošanas aktus, gan domāt par adekvāta finansējuma piešķiršanu.

Būtu jāatzīmē arī ANO attīstības programmas un EDSO misijas klātbūtne, kas lielā mērā palīdzēja risināt sarežģītus cilvēktiesību jautājumus, jo īpaši minoritāšu tiesību jautājumos.

No 1995. līdz 1998. gadam tika pabeigta tiesu sistēmas institucionālā reforma, izveidojot trīspakāpju tiesu sistēmu, kā arī uzsākta tiesu namu modernizācija un datorizācija. Tomēr joprojām problēma bija tiesu spriedumu kvalitāte, ilgie tiesas procesi un apcietinājuma termiņi, joprojām zemais atalgojums.

1995. gadā beidzot tika izveidots Tiesnešu mācību centrs kā bezpeļņas organizācija, ko dibināja Latvijas Tiesnešu biedrība, ANO attīstības programma un Amerikas juristu asociācija. Beidzot tika veidotas mācību programmas Eiropas Savienības un starptautisko tiesību apguvei. Jāatzīmē, ka jau šajā gadā Bauskas rajona tiesa kā pirmā savā spriedumā atsaucās uz ANO Bērnu tiesību konvenciju. Lai gan vēl garš ceļš bija ejams, lai cilvēktiesību standartu pienesums nacionālās judikatūras veidošanā būtu pašsaprotams, tomēr tiesneši pierādīja, ka ir gatavi piemērot gan nacionālos, gan starptautiskos tiesību aktus.

Kā Valsts cilvēktiesību birojs, tā tiesu sistēma kopumā tika ļoti vāji finansēta. Daļai politiķu daudz svarīgāki šķita ekonomiskie jautājumi, kas bija skaidrāki, toties tiesiskums mazāk saprotams vai pat mazsvarīgs. Tā, piemēram, Tiesnešu mācību centrs tikai 2000. gadā saņēma pirmo valsts finansējumu 40 000 latu apmērā. Finanšu atbalstu pamatā sniedza ANO attīstības programma un citi donori.

Par nozīmīgu garantu valsts konstitucionālisma un pamattiesību aizsardzībā kļuva Satversmes tiesa. Ir grūti pārvērtēt Satversmes tiesas nozīmi juridiskās domas veidošanā. Jau ar savu pirmo spriedumu 1997. gadā Satversmes tiesa uzstādīja augstus kvalitātes standartus. Turpmākajos gados tās spriedumos paustās atziņas kļuva par vadmotīvu likumdošanas un valsts pārvaldes sistēmas uzlabošanai.

Pateicoties gan tiesnešu, gan ierēdņu, gan politiķu, kā arī nevalstiskā sektora nesavtīgajam darbam, 2000. gada martā sākās ES oficiālās iestāšanās sarunas ar Latviju, kas vainagojās ar iestāšanās līguma parakstīšanu 2003. gada 16. aprīlī. Šajā laikā tika slēgtas visas sarunu sadaļas, tajā skaitā 3. pīlāra jomā saistībā ar sadarbību tieslietu un iekšlietu jomā. Tika stiprināta gan valsts pārvaldes, gan tiesu kapacitāte, darbu sāka Datu valsts inspekcija, Sabiedrības integrācijas fonds, KNAB u.c.

Sarunu process bija visai sarežģīts. Ja jautājumos, kas skāra tiesu sistēmu, korupcijas apkarošanu, sociālo sfēru, lielu domstarpību nebija, tad pilsonības un valodas politikas jautājumos aizstāvēt Latvijas pozīciju bija stipri sarežģītāk. Uzskatu, ka sasniegtie rezultāti bija atbilstoši valsts interesēm.

2003. gada 20. septembrī notika referendums par iestāšanos Eiropas Savienībā.

Šodien ir skaidrs, ka Latvija ir veikusi pareizo izvēli jau 1992. gadā, nosakot iekļaušanos Eiropā kā galveno stratēģisko ārpolitikas mērķi. Šodien varu apgalvot, ka dzīvojam tiesiskā valstī, kas ir visas tautas sasniegums.