Pirms 140 gadiem angļu filozofs un jurists sers Frānsiss Bēkons rakstīja: "Tiesnesim procesā ir četras lomas: virzīt pierādījumus, moderēt runu garumu, atkārtošanos un nepiedienības, kopsavilkt, atlasīt un izvērtēt teiktā materiālo būtību un taisīt spriedumu vai lēmumu. Viss, kas ir virs šā, ir par daudz (too much)."¹

Kopš tā laika nekas būtisks tiesnešu uzdevumos nav mainījies. Procesa vadīšana, pierādījumu pārbaude, vērtēšana, spriedums. Būtība nemainās, attīstās metodes, kā tas tiek darīts.

Kas ir metode? Vienkāršoti sakot, metode ir algoritms (darbību loģiska secība), kura mērķis ir apzināti un sistēmiski sasniegt kādu rezultātu. Atkarībā no sasniedzamā rezultāta metodes ir dažādas, tāpēc pastāv dažādas metodes dažādām dzīves jomām. Piemēram, standarta zinātniskā metode ietver četras pamatdarbības – novērošanu, hipotēzes izvirzīšanu, eksperimenta veikšanu un slēdziena izdarīšanu. Problēmu risināšanas standarta metode arī sastāv no četrām darbībām – problēmas apzināšana un nodefinēšana, risinājumu variantu izstrāde, optimālā risinājuma izvēle un, visbeidzot, tā ieviešana.²

Algoritma galvenā iezīme ir loģiski noteiktu darbību secība, pie kuras strikti pieturoties ir iespējams efektīvi nonākt pie vēlamā rezultāta, iespēju robežās maksimāli novēršot kļūdas iespējas. Senāta pieredze rāda, ka visbiežāk sastopamās kļūdas tiesu nolēmumos ir saistītas ar trūkumiem strīdīgo tiesisko attiecību (strīdus priekšmeta) noteikšanā un pierādījumu vērtēšanā. Kļūdoties prāvnieku strīdīgo attiecību noteikšanā, tiek noteiktas nepareizas piemērojamās tiesību normas. Nepareizi nosakot piemērojamo normu, tiek izvēlēts nepareizs tiesiskais sastāvs, kurš neatbilst lietas faktiskajam sastāvam un prasības pamatam. Tas automātiski noved pie pierādīšanas priekšmeta nepareizas noteikšanas. Savukārt tas noved pie neattiecināmu pierādījumu pieņemšanas vai atteikuma pieņemt attiecināmus pierādījumus.

Pārāk bieži sastopamas arī kļūdas, kas saistītas ar pierādījumu vērtēšanu. Piemēram, netiek izvērtēti visi lietā esošie pierādījumi, tie netiek vērtēti kopsakarā, tiek pieļautas loģikas kļūdas pretēju pierādījumu vērtēšanā u.tml. Sastopamas kļūdas arī pierādīšanas nastas noteikšanā, fakta jautājumu un tiesību jautājumu nošķiršanā.

Ir pilnīgi likumsakarīgi, ka visas minētās kļūdas noved pie attiecīgiem trūkumiem un kļūdām sprieduma motīvu daļā. Turklāt konstatējams arī tas, ka nolēmumos bieži tiek iekļauts daudz informācijas, kurai nav nozīmes lietas izspriešanā. Tas rada priekšstatu, ka lieta ir ārkārtīgi sarežģīta, tiesnesim jātur prātā visa nevajadzīgā informācija, kā rezultātā tiek pārslogota tiesneša kognitīvā kapacitāte un palielinās kļūdu iespējamība. Nolēmuma apjoms neaizstāj argumentus un to kvalitāti.

Šie novērojumi liek izvirzīt hipotēzi, ka viens no galvenajiem kļūdu cēloņiem meklējams lietas sagatavošanas stadijā, iztrūkstot vienotai lietas sagatavošanas un iztiesāšanas metodoloģijai.

Metode: vispārīgā vs individuālā

Latvijā ne tiesneši, ne juristi kopumā nav sistemātiski uz zinātniskiem pamatiem apmācīti sagatavot un iztiesāt lietas atbilstoši daudzmaz vienotai metodei.