Mag. iur. Andrejs Judins, LPA Krimināltiesisko zinātņu katedras docents, — “Latvijas Vēstnesim”

Ik gadu Latvijas tiesas vairāk nekā 10 000 cilvēku atzīst par vainīgiem noziedzīgo nodarījumu izdarīšanā. Desmit gados — no 1992.gada līdz 2001.gadam — Latvijā tika notiesāti 115 433 cilvēki. Kaut gan mūsu sabiedrībā kriminālsods vispirms asociējas ar cietumsoda piemērošanu, reāla brīvības atņemšana desmit gadu laikā tika piespriesta 30 930 cilvēkiem jeb 24,16% notiesāto. Pārējām personām tiesas piemērojušas sodus, kuri nav saistīti ar reālo brīvības atņemšanu. 55 569 cilvēki jeb 48,14% no kopējā skaita tika notiesāti nosacīti. 2001.gadā nosacīto sodu piemēroja 54,72% notiesāto. Lielākā daļa no viņiem ir sodīti par noziedzīgiem nodarījumiem pret īpašumu.

Nosacīta notiesāšana ir patstāvīgs krimināltiesību institūts, kura būtība tiek skaidrota Krimināllikumā, Kriminālprocesa kodeksā, kā arī Iekšlietu ministrijas instrukcijās. Atbilstoši Latvijas krimināltiesību tradīcijai nosacīta notiesāšana netiek vērtēta kā patstāvīgs soda veids, bet kā alternatīva tam, proti, personas atbrīvošana no soda izciešanas ar nosacījumiem.

Nosacījumu ievērošana garantē piespriestā soda reālo nepiemērošanu, savukārt to pārkāpšana ir pamats ar tiesas spriedumu noteiktā soda reālai izpildei.

Krimināllikums pieļauj nosacītu notiesāšanu ar brīvības atņemšanu, arestu, piespiedu darbu un naudassodu, kaut gan tiesu praksē pēc naudassoda un piespiedu darba nosacītas piemērošanas vislielākā nozīme ir nosacītai notiesāšanai ar brīvības atņemšanu. 2002.gada 1.februārī Policijas izpildāmo tiesas spriedumu inspekcijas (PITSI) uzskaitījumā ir bijuši 8 926 nosacīti notiesāti cilvēki, no kuriem 8746 jeb 97,98 % no kopējā nosacīti notiesāto skaita tika piespriesta brīvības atņemšana; piespiedu darbs nosacīti tika piemērots 26 cilvēkiem (0,29 %) un naudassods nosacīti tika uzlikts 154 notiesātajiem (1,73 %).

Nedz naudassods, nedz piespiedu darbs nav saistīti ar personas brīvības ierobežošanu un pārsvarā var būt izpildīti reāli. Savukārt nosacīta brīvības atņemšana ir alternatīva reālajam cietumsodam. Šis krimināltiesību institūts ļauj tiesām elastīgi piemērot Krimināllikuma normas, proti, arī gadījumos, kad panta sankcija neparedz iespēju noteikt vainīgajam brīvības atņemšanai alternatīvu sodu, tiesa var piemērot nosacītu notiesāšanu un tādējādi faktiski neatņemt pārkāpējam brīvību.

Mūsu tiesām ir ļoti plašas iespējas nosacītas notiesāšanas piemērošanai — to var noteikt neatkarīgi no personas pastrādātā noziedzīgā nodarījuma veida, proti, ne vien tad, kad tiesājamais ir izdarījis kriminālpārkāpumu vai mazāk smagu noziegumu, bet arī gadījumos, kad persona ir pastrādājusi smagu vai sevišķi smagu noziegumu.

Izsakoties par iespēju nosacīti notiesāt cilvēkus, kuri atzīti par vainīgiem smagos un sevišķi smagos noziegumos, tiesneši parasti norāda uz atsevišķo lietu īpatnībām un reālas brīvības ierobežošanas noteikšanas nelietderīgumu konkrētajos gadījumos. No krimināltiesību teorijas pozīcijas šī nostāja nav pietiekami pārliecinoša.