Fundamentāls kriminālās justīcijas princips ir ultima ratio vai ultimum remedium, dēvēts arī par atturības principu. Tas nozīmē, ka rīcība ir krimināli sodāma un krimināltiesību sistēma piemērota tikai kā galējais līdzeklis, t.i., ja visas citas iespējas, kam ir mazāks piespiedu raksturs, nav piemērojamas, lai novērstu un atbildīgi reaģētu uz pārkāpumiem.¹ Jautājumā par kriminālsoda vietu dažādo sankciju sistēmā profesors P. Mincs jau 1934. gadā grāmatā “Krimināltiesību kurss. Vispārējā daļa” norādījis, ka “tas ir pēdējais un tamdēļ visbargākais līdzeklis, kas atrodas valsts varas rīcībā. No šejienes izriet tā uzmanība un taupība, kuru valsts vara ievēro šo līdzekļu pielietojumā”.² Latvijā kriminālatbildība ir paredzēta vienīgi Krimināllikumā, tāpēc tas, kādas normas tiek ietvertas Krimināllikumā, ir aktuāls teorijas un prakses jautājums. Pārmērīga kriminalizācija teorijā tiek atzīta par problēmu. Daudzos gadījumos šo parādību nevar attaisnot ar deviantas uzvedības pieaugumu vai prevencijas uzlabošanu. Drīzāk tas ir tāpēc, ka krimināltiesības ir kļuvušas par noderīgu instrumentu tādu politisko un sociālo mērķu sasniegšanai, kuriem ir maz vai nav nekāda sakara ar noziedzības novēršanu.³ Sekojoši nav pieļaujams ietvert Krimināllikumā normas bez priekšlikuma rūpīga ex ante izvērtējuma, turklāt ievērojot atturības principu.

Mantiska zaudējuma jautājumi

Viens no kriminālās justīcijas sloga mazināšanas veidiem ir noteikt mantiska zaudējuma apmēru, kas uzskatāms par maznozīmīgu un kura dēļ var vispār neuzsākt kriminālprocesu. 2020. gadā grozījumos likumā “Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību” 19.² pantā noteikts, ka maznozīmīgs noziedzīgs nodarījums ir nodarījums, kura rezultātā nodarīts mantisks zaudējums, kas noziedzīga nodarījuma izdarīšanas brīdī bijis mazāks par pusi no Latvijas Republikā noteiktās minimālās mēnešalgas, vai kura radītais ar likumu aizsargāto interešu apdraudējums ir neliels. Saistībā ar Krimināllikuma 221.⁶ panta piemērošanu noteikts nodarījuma priekšmeta veids un attiecīgu, pamatā smēķēšanas, produktu daudzums.

Nenoliedzami, ka Krimināllikuma 58. panta pirmajā daļā paredzot normu, kas noteic, ka no kriminālatbildības var atbrīvot personu, kas izdarījusi maznozīmīgu noziedzīgu nodarījumu, un Kriminālprocesa likuma 373. panta 2.¹ daļā nosakot, ka izmeklētājs ar prokurora piekrišanu vai prokurors var atteikt kriminālprocesa uzsākšanu, ja izdarīts maznozīmīgs noziedzīgs nodarījums, tika atslogots policijas un prokuratūras darbs vismaz tajos gadījumos, kad persona nav noskaidrota un arī attiecīga Krimināllikuma Sevišķās daļas norma to neliedz. Piemēram, laupīšanas gadījumā nolaupītā apmēra nozīme ir vienīgi, kvalificējot nodarījumu pēc attiecīgas panta daļas. Ģenerālprokurora ziņojumā par 2024. gadu norādīts, ka 2024. gadā šādi lēmumi pieņemti 4927 gadījumos (2024. gadā pieaugums, salīdzinot ar 2022. gadu, – 34 %). Šāda tendence vērtējama pozitīvi, jo laicīgi izdarītais secinājums, ka kriminālprocesa uzsākšana nav lietderīga, palīdz nenoslogot izmeklēšanas ie­stādes, kuru resursi nav pietiekami noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanai.⁴

Tā kā persona nesaņem sodu, pilnīgai ainai, lai novērtētu pozitīvo pienesumu, autora ieskatā, būtu vērtīgi salīdzināt, cik personu, pret kurām tika atteikts uzsākt kriminālprocesu, vēlāk tomēr tiek sauktas pie kriminālatbildības un par kādu nodarījumu.