Ievads

Nepilngadīgo personu pratināšana kriminālprocesā ir viens no svarīgākajiem un sarežģītākajiem izmeklēšanas posmiem, jo tajā jāiegūst bieži vien būtiska informācija pierādījumu kopuma veidošanai, vienlaikus nodrošinot nepilngadīgā tiesību aizsardzību un viņa vecumam un attīstībai atbilstošu pieeju.

Taču arī pēc nozīmīgajiem 2024. gada 22. oktobra grozījumiem Kriminālprocesa likumā¹ (turpmāk – KPL), ar ko tika ievērojami pilnveidots nepilngadīgo pratināšanas regulējums, praksē joprojām pastāv problēmas, kas saistītas ar speciālistu pieejamību, tehnisko nodrošinājumu, pratināšanas metodēm un kvalitāti, atkārtotas traumatizācijas risku.

Šis raksts tapis, balstoties uz autores maģistra darbu “Nepilngadīgo tiesību aizsardzība kriminālprocesā”, un tajā apkopoti būtiskākie secinājumi par nepilngadīgo pratināšanas īpatnībām.

Pratināšanas procesuālajā regulējumā nepilngadīgais ir izdalīts kā speciāls kriminālprocesa subjekts. Nepilngadīgā pratināšanu regulē kā vispārīgie nopratināšanas noteikumi, tā arī dažas īpatnības reglamentētas KPL 152. un 153. pantā. Autore rakstā aplūkos dažas nepilngadīgo pratināšanas īpatnības, analizēs regulējumu, kā arī praktisko situāciju un piedāvās problēmu risinājumus.

Pratināšanas fiksēšana skaņu un attēlu ierakstā

Saskaņā ar KPL 151. panta pirmo daļu nepilngadīgā nopratināšanu fiksē skaņu un attēlu ierakstā. Nepilngadīgo liecinieku nopratināšanas regulējumā, atšķirībā no nepilngadīgo cietušo nopratināšanas, nav paredzēta atruna, ka nopratināšanu var nefiksēt skaņu un attēlu ierakstā, ja tas ir pretrunā ar nepilngadīgā labākajām interesēm. KPL vēsturiskajā redakcijā šāda atruna tika paredzēta.² Atzīstot, ka nopratināšanas fiksēšana skaņu un attēlu ierakstā ir nepilngadīgā labākajās interesēs, šī atruna kā nevajadzīga tika izslēgta no likuma, savukārt tāda tika iekļauta īpaši aizsargājamā cietušā nopratināšanas regulējumā. Pamatojot šo priekšlikumu, Tieslietu ministrija norādījusi, ka “cietušo bērnu tiesības būtu jāievēro atbilstoši viņu individuālajām vajadzībām un apstākļiem, lai atrastu vislabāko risinājumu, kas pielāgots viņu gadījumam, līdz minimumam samazinot visas iespējamās situācijas papildu vai nākotnes kaitējumu. Līdz ar to pratināšanas fiksēšana skaņas un attēlu ierakstā ne vienmēr ir bērna interesēs, piemēram, ja aizdomās turētais ir cietušā radinieks vai tuva persona”.³

Autores ieskatā, šāda nostāja rada nevienlīdzīgu attieksmi pret nepilngadīgiem lieciniekiem. Nepilngadīgais var būt arī liecinieks vardarbīgam noziegumam, ko izdarījis viņa tuvinieks. Ne tikai cietušajam, bet arī nepilngadīgajam lieciniekam no šāda notikuma var rasties psihoemocionālā trauma. Starptautiskie standarti nepilngadīgo justīcijā paredz, ka kriminālprocesā iesaistīto bērnu tiesības būtu jāievēro atbilstoši viņu individuālajām vajadzībām un ap­stākļiem neatkarīgi no bērna statusa un bez jebkādas diskriminācijas.