 Foto: no personiskā arhīva |
Jebkurā tiesību nozarē laikam varētu atrast institūtus, kuri tradicionāli tiek uzskatīti par pilnīgi skaidriem, par tādiem, kur nevar rasties nekādas praktiskas dabas problēmas vai neskaidrības šo institūtu darbībā. Tomēr praksē reizēm gadās interesanti kāzusi, kas liek pārvērtēt iepriekšējās teorētiskās atziņas. Konstitucionālo tiesību jomā nesen šādu kāzusu sagādāja Augstākās tiesas (AT) priekšsēdētājs Andris Guļāns, atliekot triju tiesu izpildītāju zvērestu nodošanu.1 Šis precedents ir sevišķas ievērības cienīgs, jo nozvērināšanas institūts mūsu likumdošanā ir plaši izplatīts un līdz šim tradicionāli tika uzskatīts par formālu procedūru. Līdzīgs viedoklis ir pausts arī AT priekšsēdētāja rīcību kritizējošajā rakstā, apgalvojot, ka nav pieļaujama atteikšanās pieņemt zvērestu vai zvēresta nodošanas atlikšana.2 Tieši šī tēze mudināja šo rindu autoru izklāstīt arī savus apsvērumus šajā jautājumā. Ņemot vērā, ka saistībā ar tiesu izpildītāju zvērināšanu lasītājam salīdzinājumam ir pieejams arī A. Guļāna viedoklis,3 autors rakstā analizēs vairāk zvēresta jēdzienu, kā arī pieskarsies atsevišķām politisko amatpersonu zvērestu nodošanas niansēm, tostarp juridiski izvērtējot arī tiesu izpildītāju zvēresta nodošanas atlikšanu.
Zvēresta būtība
Mūsdienu modernajā pasaulē zvēresta institūtam ir tāda savdabīga arhaisma raksturs. Feodālajā sistēmā visa varas vertikāle balstījās uz vasaļu dotiem uzticības zvērestiem senjoram, par ko senjors zvērestu devušajam vasalim atvēlēja lēni. Sistēma kulmināciju sasniedza, nostiprinoties principam “mana vasaļa vasalis nav mans vasalis”. Šajā sistēmā zemākstāvošs feodālis bija padots tikai tam feodālim, kuram viņš bija devis uzticības zvērestu, un augstākstāvošu feodāļu un pat karaļa griba viņam bija saistoša tiktāl, ciktāl to atzina viņa senjors. Savulaik pat Romas pāvests bija spiests dot uzticības zvērestu imperatoram.4 Neraugoties uz pilnīgu sabiedrisko attiecību un politisko sistēmu maiņu, zvērests ir saglabājies arī šodien. Kā apliecinājumu tam var minēt mūsu valsti, kur zvērestu dod Saeimas locekļi, Valsts prezidents, valsts kontrolieris, tiesneši un Satversmes tiesas tiesneši. No Satversmē minētajiem subjektiem vienīgi Ministru kabinetam un pilsoņu kopumam ir iespējas pildīt savas konstitucionālās funkcijas bez īpašas nozvērināšanas. Atsevišķās ASV pavalstīs gan ir izveidojusies prakse, ka arī vēlētājiem pirms balsošanas jānodod zvērests, ar kuru viņi apņemas aizsargāt federālo un pavalsts konstitūciju un apliecina, ka nav šķēršļu, kas liegtu nodot balsi. 1973. gadā Floridas Augstākā tiesa atzina šādu zvērestu par konstitucionālu, jo tas sekmējot balsotāju labu ticību un pasargājot no ļaunprātīgas balsstiesību izmantošanas.5 Iespējams, arī mūsu valstī varētu tikt apsvērta šāda zvēresta ieviešana kā vēlētāju godaprātu veicinošs faktors. Tostarp Latvijā un arī citviet pasaulē līdzās zvērestam tiek izmantots arī svinīgs solījums.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienāsno 9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
