Darījumlēmums jeb “lēmums par rīcību saistībā ar darījumu” ir juridisks jēdziens, kas definēts Negodīgas komercprakses direktīvā (2005/29/EK, turpmāk – NKD). Tas ir psiholoģisks process patērētāja prātā, kuru analizē negodīgas komercprakses testā kā daļu no elementa “ekonomiskās rīcības būtiski negatīva ietekmēšana”.¹ Juridiskajā literatūrā darījumlēmums ir piedāvāts arī kā sastāva elements plašākā jēdzienā “patērētāja lēmuma autonomija”,² ar kuras aizsardzību nodarbojas negodīgas komercprakses regulējums. Darījumlēmums ir viens no negodīgas komercprakses testa pamatelementiem arī tādēļ, ka NKD principā attiecas uz tādu komercpraksi, kas ietekmē patērētāja darījumlēmumu,³ citiem vārdiem, negodīgu komercpraksi atpazīst pēc tās sekām – zināmā veidā prettiesiski ietekmēta darījumlēmuma (“pēc viņu augļiem jums tos būs pazīt”). Tādēļ darījumlēmuma neesamība var būt pamats negodīgas komercprakses neesamībai. Relatīvi jauns risks ir digitālā vide, tās rīki un digitālā nevienlīdzība, kas var ietekmēt darījumlēmumu, patērētājam to neapzinoties un nesaprotot.⁴

Līdz ar to pareiza darījumlēmuma izpratne ir nepieciešama pareiza negodīgas komercprakses testa veikšanai. Raksta mērķis ir vairot šādu izpratni Latvijas tiesību telpā, ieviest praksē jēdzienu “darījumlēmums”, kā arī identificēt vēlamos uzlabojumus tiesību aktos. Raksts neaplūkos patērētāja ekonomiskās rīcības negatīvu ietekmēšanu jeb kropļošanu, kuras rezultātā darījumlēmums tiek pieņemts, ne arī citus negodīgas komercprakses testa elementus.