Vēršanās Eiropas Savienības Tiesā (turpmāk – EST) ir katrā lietā individuāli izvērtējams jautājums, un šī viedokļa mērķis nav analizēt vispārējos apsvērumus EST iesaistes nepieciešamībai. Turpmākie apsvērumi šajā viedoklī sniegti kontekstā ar Senāta spriedumu lietā Nr. SKA-170/2025² (turpmāk – lieta). Vispirms atzīmēšu, ka konceptuāli nevar nepiekrist esejā norādītajam, ka praksē var pastāvēt dažnedažādākie gadījumi, kad vēršanās nepieciešamība EST var būt gan acīmredzama, gan problemātiska, gan viennozīmīgi lieka.

Šī viedokļa mērķis ir arī piedāvāt atšķirīgu esejā atspoguļoto EST judikatūras un tiesību literatūrā sniegto apsvērumu interpretāciju, kuras kontekstā būtu ņemami vērā gan lietas faktiskie apstākļi, gan arī konkurences tiesību joma. Atstājot bez ievērības minētos elementus, esejas sākotnēji izvirzītā tēze par citu piemērojamo tiesību normu neesamību un Direktīvas 2019/1 nepiemērotību lietā, iespējams, ir kļūdaina. Ciktāl esejas autors piemin, atsaucas un īsi apraksta esošo EST judikatūru, tiktāl problemātika nav saskatāma, taču tikko tiek pausti konkrēti secinājumi, kas balstīti uz esejā minētajām EST judikatūras atziņām un tiesību literatūrā pausto, tā ir konstatējama diskutabla EST nolēmumu interpretācija, tiesību normu piemērošana un lietā esošu faktisko apstākļu ignorēšana.

Autora ieskatā, esejā ietvertā analīze ignorē lietā esošos objektīvos faktus (gan juridiskus, gan faktiskus), proti, esejas autors jau raksta sākumā izsaka nepamatotu tēzi, ka lietā nav bijusi nekāda cita tiesību norma, ko piemērot, savukārt Direktīva 2019/1 tāpat nebūtu piemērojama, jo sarunu ieraksti tika iegūti laika periodā, kad vēl nebija iestājies Direktīvas 2019/1 transponēšanas termiņš.

Par ES normu esību lietā

Esejā tiek norādīts, ka “aicinājums Senātam atrast kādu tiesību normu un to interpretēt tā, lai šos materiālus varētu izmantot kā pierādījumus, šķiet grūti savienojams ar tiesiskas valsts principiem, nemaz nerunājot par to, vai šādi izveidota ļoti specifisku pierādījumu, kas saistīti ar būtisku iejaukšanos personas privātajā dzīvē, iegūšanas sistēma personai nodrošinātu pietiekamas procesuālās garantijas”.

Jāatzīst, ka šis apgalvojums nepārliecina. Kā jau ticis vairākkārt norādīts, tad sprieduma SKA-170/2025 kontekstā eksistē ļoti konkrētas tiesību normas, par kuru piemērošanu ir vieta diskusijai. Proti, runa ir par Direktīvas 2019/1³ 73. apsvērumu un 32. pantu – “Būtisks elements LESD 101. un 102. panta izpildē ir pierādījumi. VKI [valsts konkurences iestāde] vajadzētu būt iespējai ņemt vērā attiecīgos pierādījumus neatkarīgi no tā, vai tie ir rakstveidā, mutiski vai elektroniski, vai ierakstīti.