“Es kāpt gribu kalnā visaugstākā,
Ne spēka man pietrūks, ne bail man no kā;
Lai putenis plosās, lai ziemelis elš, –
Uz augšu, uz augšu tik ies manim ceļš!”1
Domājot par Olgu Jurkovsku (1901–1959), pirmās prātā nāk rindas no Plūdoņa poēmas “Atraitnes dēls”. Ne tikai tāpēc, ka Olga Jurkovska pēc tēva nāves rūpējās par māti – atraitni, kā arī jaunāko brāli un māsu, bet galvenokārt tāpēc, ka šīs rūpes nevis kavēja viņas pašas pilnveidošanos, bet gan tika veiktas līdztekus ar neticamu pašizaugsmi, kā arī ļoti atbildīgu un vispusīgu profesionālo un sabiedrisko darbu, tostarp iesaistoties “politikā” (cik nu autoritārismā tas tika pieļauts2), piemēram, piedaloties darba grupā, kas izstrādāja Notāru likuma projektu, kā arī darbojoties Rīgas Jūrmalas pilsētas padomē.
Gribas domāt par viņu kā “atraitnes meitu” – sava veida arhetipu, kas licis pamatu jaunai pasaules kārtībai, kurā būtiska vērtība un nozīme ir grūti sasniedzamajai augstākajai izglītībai, kas vispirms nepieciešama, lai kalpotu savai ģimenei, aroda brāļiem un māsām, kā arī nācijai kopumā, lai tiektos pēc aizvien augstākām virsotnēm, tās sasniegtu un tad mistiski pazustu no sabiedrības dzīves mutuļa, kurā gadu desmitu bija spēlēta būtiska loma. Savā veidā O. Jurkovskas dzīvesstāsts raksturo veselu paaudzi – tos, kas dzimuši 19.–20. gadsimta mijā, piedzīvojuši divus pasaules karus, cēluši jaundibināto valsti, lai pēc īsa brīža visu zaudētu un tiktu izkliedēti pasaulē vai pat izdeldēti no zemes virsas.
Vienlaikus O. Jurkovska iemieso jaunā laikmeta sievieti – izglītotu, atbildīgu, neatlaidīgu, mērķtiecīgu, kompetentu, sabiedriski un profesionāli aktīvu, kas visu sasniedz pati.
O. Jurkovska kādu laiku viena, vēlāk kopā ar turīgo māsu Austru Cīci (kas arī bija jaunā laikmeta sieviete – izglītota, pati izveidoja savu biznesu)3 rūpējās par ģimeni – māti, māsu un brāli. Arī tā Latvijā ir jaunā laikmeta iezīme – sievietes, kas vienas “velk” ģimeni. Turklāt O. Jurkovska bija pilnīgi, kā tagad saka, self-made person, jo visi viņas sasniegumi ir nākuši, nevis pateicoties kādam, kas nogludinājis viņas ceļu ar naudu vai sakariem (nepotismam), bet gan par spīti apstākļiem, ieguldot smagu darbu, pateicoties pašas prāta spējām, neatlaidībai un entuziasmam… Protams, atbalstu viņa ieguva, taču pateicoties savām spējām, nevis izcelsmei vai merkantiliem sakariem. Taču par visu pēc kārtas, un varbūt beigās lasītājs pievienosies autores viedoklim, ka O. Jurkovska ir izcila, rosīga un reizē noslēpumaina personība, kas ar savu darbību iezīmē jaunu ēru sievietes vietai jurisprudencē.
Ģimene, mācības, karjera
Jau ar O. Jurkovskas un viņas ģimenes locekļu dzīves ceļu noskaidrošanu sākas zināma mistika: publiski pieejamie viņu dzīves dati nesakrīt, proti, no arhīvu materiāliem iegūtā informācija4 nesakrīt ar datiem, kas minēti par ģimenes kapos apglabātajām personām,5 kuri savukārt atšķiras no MyHeritage ievadītajiem datiem.6 Turklāt ģimene ir minēta arī Alfrēda Teodora Žīgura atmiņās, kur ir ziņas, kas citur neparādās.7 Starpkaru laika prese ir bagāta ar ziņām par O. Jurkovsku, jo viņa tikusi minēta sakarā ar studiju un karjeras sasniegumiem, tostarp notāra darbību, kā arī viņa publicējusi presē daudz rakstu. Taču tie ir zinātniski populāri raksti par tiesībām. Tomēr, lai cik plašas ziņas par O. Jurkovsku atrodamas 20. gadsimta 30. gadu presē, tur nav atrodama informācija par viņas privāto dzīvi (atšķirībā, piemēram, no Rozālijas Purgales8 vai Olgas Dzelzītes,9 viņa nav minēta ne “dzeltenajā” presē, ne arī kā citādi saistībā ar ģimeni vai personiskām saitēm, proti, notikumiem, kam nav sabiedriskas nozīmes). Tāpat presē nav publicēts neviens viņai veltīts nekrologs,10 kas ļautu uzzināt vairāk par viņas personību. Arhīvu materiāli satur skopas ziņas – pamatā par izglītību un darbu. Lai gan raksta autorei ir palaimējies iepazīt personu, kura bērnībā bija satikusi O. Jurkovsku – Viļa Lūkina (Vilhelms Eduards (Vilis) Lūkins, 1903–1996)11 meitu Maiju Žodžiku (dzim. Lūkina, 1931–2014), tomēr saruna vairāk bija veltīta Žodzikas kundzes tēvam – ievērojamam notāram, nevis viņa kolēģei O. Jurkovskai.12 Tāpēc arī šoreiz O. Jurkovskas cilvēciskās īpašības palika it kā fonā. Tomēr O. Jurkovska ir viena no retajām juristēm, kas parādās mūsdienu pētījumos par sabiedriski nozīmīgām sievietēm starpkaru laika Latvijā.13
Jurkovsku ģimenē uzauga meitas – Olga un Austra, kuras bija ievērojamas personas 20. gadsimta starpkaru laika Latvijā un tikušas minētas gan starpkaru laika presē, gan mūsdienās iekļautas Nacionālajā enciklopēdijā un vietnē Womage. Avotu it kā ir daudz, taču ziņas ir nepilnīgas, fragmentāras un pretrunīgas. Tāpēc autore atvainojas lasītājiem par nepilnībām datos, pat zināmām nesakritībām, taču šī raksta mērķis nav veidot precīzu Jurkovsku ģimenes ciltskoku, bet gan iezīmēt O.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.