Mg. iur. Aiga Andrupe – “Jurista Vārdam”

Nobeigums.
Sākums “JV” Nr.38, 5.10.2004

Foto: no personiskā arhīva

Līdzīgi Civilprocesa likuma 238.panta 2.daļā paredzēts, ka pēc puses lūguma tiesa var pieņemt lēmumu, ar kuru pagaidām līdz sprieduma taisīšanai par laulības šķiršanu nosaka bērna aprūpes kārtību, uzturlīdzekļus bērnam, līdzekļus otra laulātā iepriekšējā labklājības līmeņa vai uztura nodrošināšanai u.c., kam būtu jāattiecas arī uz samierināšanas termiņa piemērošanas laiku. Kaut arī samierināšanas mērķis ir atjaunot laulāto kopdzīvi, nevar neparedzēt gadījumu, kad tas nenotiek.
Nav skaidrības, kas var izvērtēt laulāto iespējas samierināties. Saskaņā ar likumdevēja gribu šādas tiesības ir tiesai. Tāpat neskaidrs ir, kādus kritērijus lēmuma pieņemšanai tiesa ņems vērā. Pieņemot, ka tā izvairīsies no subjektīvajiem priekšstatiem par laulības būtību, laulātajam vajadzēs iepazīstināt tiesu ar savas dzīves personīgiem un intīmiem apstākļiem, mēģinot pamatot laulības šķiršanas nepieciešamību un samierināšanas bezjēdzību. Nav izslēgts, ka tas viss izrādīsies velti, jo tiesa izvērtēs, ka visa šī subjektīvā “drāma” no objektīvā viedokļa nav ievērības cienīga. Atliek secināt, ka laulāto samierināšanas noteikšana tiks piemērota nevis tad, kad to vēlēsies vai nevēlēsies paši laulātie, bet gan tad, kad par to lems tiesa. Gribētos gan apstrīdēt, kam laulības turpināšanas iespējas ir skaidrāk redzamas – laulātajiem vai tiesai. Romiešu tiesības bija tālu no šāda veida strīdīgām atziņām, tās izjuta jebkādas objektīvas kontroles nelietderību tik subjektīvā sfērā.
Ja pēc tiesas noteiktā samierināšanas termiņa izbeigšanās samierināšana nav panākta un vismaz viens no laulātajiem uzstāj šķirt laulību, tiesai tas būtu jādara.