Padomju laikos noklusētais, pēc neatkarības atgūšanas deviņdesmitajos gados juristu vidū godā celtais profesors Pauls Mincs trīsdesmitajos gados savās lekcijās Latvijas Universitātē teicis: “Krimināltiesību pamatā ir tiesiskās drošības princips (res iudicata ius facit inter partes et pro veritate habetur) [mūsdienās – tiesiskās paļāvības princips], t.i., tiesneša lēmumam jābūt autoritatīvam, kuru legālā ceļā nevar atcelt nekāda vara. Bet tiesneši var arī maldīties, un tāpēc jābūt iespējai, lai spriedums tiktu izlabots, ja tas izrādījies neprecīzs.”¹

Savukārt profesors A.Liede definējis: “Kriminālprocesa normu kopums, kurās reglamentēta likumīgā spēkā nestājušos tiesas spriedumu un lēmumu pārsūdzības iespēja un kārtība, kā arī lietu izskatīšanas un pārsūdzību izšķiršanas kārtība kasācijas instancē, izveido kasācijas institūtu.”²

Kasācijas institūts ir nozīmīga garantija tam, lai neviens nelikumīgs vai nepamatots tiesas nolēmums nestātos spēkā un netiktu izpildīts. Ko tad nozīmē vārds “kasācija”? Dažādās vārdnīcās šī šķirkļa skaidrojums ir atšķirīgs, bet pamatjēdziens ir vienāds.

Latviešu konversācijas vārdnīcā kasācija definēta kā līdzeklis materiālo un procesuālo likumu pārkāpšanas novēršanai spriedumā.³

1967. gada Svešvārdu vārdnīcā norādīts, ka kasācija ir zemākas instances tiesas sprieduma revidēšana, atcelšana, ko izdara augstāka instance tāpēc, ka zemāka instance pārkāpusi likumu vai nav ievērojusi tiesvedības noteikumus.⁴ Apgāda “Jumava” svešvārdu vārdnīcā minēts: “Kasācija (lat.