Atbildība par transportlīdzekļu vadīšanu reibuma stāvoklī

Mg.iur. Andrejs Judins, LPA docents, “Providus” krimināltiesību politikas eksperts  

Foto: no personiskā arhīva

Transportlīdzekļu vadīšana reibuma stāvoklī ir bīstama gan pašam vadītājam, gan arī citām personām. Tas tomēr neattur vairākus cilvēkus no automašīnu vadīšanas pēc alkoholisko dzērienu lietošanas. Lai noslāpētu šo pārgalvīgo tieksmi, gan Krimināllikumā (KL), gan arī Administratīvo pārkāpumu kodeksā (APK) par to ir noteiktas diezgan bargas sankcijas.

Administratīvā atbildība ir paredzēta par braukšanu reibumā, ja konstatēts, ka tas ir pirmais tāda veida personas pārkāpums gada laikā un šīs darbības dēļ nav notikusi avārija, kurā būtu ievainoti¹ vai nonāvēti cilvēki. Savukārt pie kriminālatbildības ir saucama persona, kura vada transportlīdzekļus reibuma stāvoklī, ja:

• viņai nav transportlīdzekļa vadīšanas tiesību (1);

• tas izdarīts atkārtoti gada laikā (2);

• ceļu satiksmes noteikumu pārkāpšanas dēļ cietušajam nodarīts viegls miesas bojājums ar veselības traucējumu, vidēja smaguma vai smags miesas bojājums vai tā izraisījusi cilvēka nāvi (3).

Kaut gan valsts represijas (soda) apjomam jābūt jo lielākam, jo smagāks ir personas pārkāpums, t.i., par kriminālpārkāpumiem un noziegumiem jāpiespriež bargāki sodi nekā par administratīvajiem pārkāpumiem, praksē bieži vien notiek otrādi. Pēdējā laikā administratīvie sodi par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpšanu, vadot automašīnu reibuma stāvoklī, ir kļuvuši daudz bargāki, bet legāla atbrīvošana no tiem – gandrīz neiespējama. Savukārt pret noziedzīgu nodarījumu ceļu satiksmes jomā izdarītājiem bieži piemēro tādus kriminālsodus vai līdzekļus, kas ir daudz vieglāki salīdzinājumā ar sodiem par administratīvajiem pārkāpumiem. Kaut gan tāda tiesu prakse formāli nepārkāpj likumu prasības, tā acīmredzami neatbilst nedz vispārīgiem sodu piemērošanas mērķiem, nedz deklarētajai sodu politikai.

Saskaņā ar tiesību teorijas atzinumiem administratīvais pārkāpums salīdzinājumā ar noziedzīgo nodarījumu ir mazāk bīstams (kaitīgs), un tāpēc par to ir paredzēts vieglāks sods, bet tā piemērošana ir nevis tiesu varas, bet izpildvaras kompetencē.² Savukārt kriminālsodi a priori ir bargāki, un tos piemēro tiesa.³ Ievērojot humānisma principu un kriminālsodu bardzību, likumdevējs ir paredzējis vairākus tiesiskos mehānismus, kas ļauj būtiski samazināt piemērojamo krimināltiesisko represiju. Tā, piemēram, visos krimināllikuma sevišķās daļas pantos ir noteikts diezgan plašs sankciju diapazons; pārkāpējus var sodīt ne tikai ar brīvības atņemšanu, bet arī ar tādiem alternatīviem sodiem kā piespiedu darbs un naudas sods; piemērojot KL 49. pantu, personai var piespriest sodu, kas ir vieglāks par KL panta sankcijā minimāli paredzēto sodu; tiesa var piespriest personai nosacītu sodu, prokurors – nosacīti atbrīvot pārkāpēju no kriminālatbildības; pārkāpēju var atbrīvot no kriminālatbildības un soda sakarā ar izlīgumu ar cietušo personu vai izdarītā pārkāpuma mazsvarīgumu utt. Savukārt APK ietvaros nav iespēju tikpat būtiski mazināt kodeksa pantos paredzēto represiju.

Gan KL, gan arī APK paredz piemērojamo sodu individualizāciju. APK 32. panta otrajā daļā ir uzsvērts, ka, nosakot administratīvo sodu, jāņem vērā izdarītā pārkāpuma raksturs, pārkāpēja personība, viņa vainas pakāpe, mantiskais stāvoklis, apstākļi, kas mīkstina un pastiprina atbildību.