Šīs tiesības vēl plašāk ir formulētas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, kura Latvijā ir spēkā kopš 1997. gada 27. jūnija. Tā, piemēram, minētās konvencijas 8. panta 2. punkts noteic, ka valsts institūcijas nedrīkst traucēt nevienam baudīt šīs tiesības, izņemot gadījumus, kas paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizstāvētu valsts un sabiedriskās drošības vai ekonomiskās labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības un noziegumus, lai aizsargātu veselību un tikumību vai lai aizsargātu citu tiesības un brīvības.

Tātad pārkāpt indivīda tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību var tikai gadījumos, kas paredzēti likumā.

Kurš likums tad paredz šos gadījumus? Izrādās, ka ir vairāki šādi likumi, turklāt, papētot tos dziļāk, ir skaidri redzama to kolīzija.

Viens no Krimināllikuma pamatprincipiem – kriminālprocesa obligātums – noteic, ka amatpersonai, kura pilnvarota veikt kriminālprocesu, ikvienā gadījumā, kad kļuvis zināms kriminālprocesa uzsākšanas iemesls un pamats, ir pienākums uzsākt kriminālprocesu un novest to līdz Krimināllikumā paredzētajam krimināltiesisko attiecību taisnīgam noregulējumam. Tas viennozīmīgi noteikts Kriminālprocesa likuma 6. pantā.

Saskaņā ar spēkā esošo likumdošanu veikt kriminālprocesu ir pilnvaroti (procesa virzītāji) gan Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (turpmāk tekstā – KNAB) darbinieki (sk.