Pareiza prasības nodrošinājuma piemērošana šobrīd ir kļuvusi vēl aktuālāka. Ne tikai tāpēc, ka CPL 140. panta pirmā daļa uzliek tiesai pienākumu izvērtēt prasības pirmšķietamo (prima facie) formālo juridisko pamatojumu, bet arī tāpēc, ka lēmums par prasības nodrošinājuma piemērošanu nav pārsūdzams (CPL 141. pants) un jautājums par prasības nodrošinājuma atcelšanu ir jāizskata tiesai, kurai, nodrošinot prasību, bija zināmi tikai vienas puses argumenti, vai arī tiesai, kuras lietvedībā atrodas lieta izskatīšanai pēc būtības (CPL 140. panta piektā daļa).

1. Prasības nodrošinājuma institūta vispārīgs apskats

Prasības nodrošinājums ir prasītāja tiesiskās aizsardzības līdzeklis, kura mērķis ir panākt tiesas sprieduma izpildi nākotnē. Pozitīva tiesas sprieduma efektīvas izpildes nodrošināšana ir viena no tiesības uz taisnīgu tiesu realizācijas izpausmēm, jo pretējā gadījumā "pārējās taisnīgas tiesas garantijas ir bezjēdzīgas".²

Jau 20. gs. pirmajā pusē profesors V. Bukovskis norādīja, ka prasības nodrošinājuma mērķis ir nodrošināt "prasītājam iespēju gūt apmierinājumu prāvas vinnēšanas gadījumā".³ Un arī mūsdienu tiesību literatūrā tiek norādītas līdzīgas atziņas, ka "prasības nodrošināšanas institūta jēga ir aizsargāt prasītāja tiesisko interesi, ka lietā iespējamo galīgo spriedumu faktiski būs iespējams izpildīt, t.i., ka prasītājs reāli varēs gūt materiālu gandarījumu kā kompensāciju par to, ka ir noticis prasītāja tiesību aizskārums".⁴ Arī Satversmes tiesa šādu prasītāja tiesisko interešu aizsardzību, piemērojot prasības nodrošinājumu, ir atzinusi par pamatotu.⁵

No Civilprocesa likuma 137. panta pirmās daļas izriet, ka prasības nodrošināšanas mērķis ir novērst iespējamā sprieduma izpildes apdraudējumu, kas var izpausties gan kā sprieduma izpildes apgrūtinājums, gan arī kā sprieduma izpildes neiespējamība. Jautājums par prasības nodrošināšanu var tikt ierosināts (1) pirms prasības celšanas (139. p.), (2) vienlaicīgi ar prasības celšanu (137. p., 140. p.), (3) jau ierosinātā civillietā (137. p.), kā arī tiesa spriedumā var noteikt pasākumus sprieduma izpildes nodrošinājumam (207. p.).

Prasības nodrošinājuma piemērošanas kritēriji izriet no CPL 137. panta pirmajā un otrajā daļā noteiktā, un tos nosacīti varētu saukt par galvenajiem kritērijiem, proti, (1) sprieduma izpilde bez prasības nodrošināšanas var kļūt apgrūtināta, (2) sprieduma izpilde bez prasības nodrošināšanas var būt neiespējama, (3) nodrošināmai prasībai ir mantisks raksturs.⁶ Taču šobrīd CPL 140. panta pirmajā daļā ir noteikts vēl viens kritērijs, kas tiesai ex officio ir jāizvērtē, tas ir, prasības pirmšķietamais (prima facie) formālais juridiskais pamatojums.

Prasītāja aizsardzība pret sprieduma izpildes apdraudējuma risku tiek atzīta par svarīgu, tāpēc, sākotnēji lemjot jautājumu par prasības nodrošināšanu, tiek pieļautas atkāpes no atbildētāja tiesībām tikt uzklausītam, izteikt savu viedokli,⁷ kā arī no CPL 9. un 10. pantā nostiprinātās pušu līdztiesības un sacīkstes. Proti, atbilstoši Civilprocesa likuma 141. panta pirmajai daļai tiesa jautājumu par prasības nodrošināšanu izskata inaudita altera parte, t.i., bez tiesas sēdes un nepaziņojot atbildētājam un pārējiem lietas dalībniekiem. Šāda izskatīšanas kārtība nodrošina pārsteiguma efektu un ātru iespēju prasītājam panākt prasības nodrošinājuma piemērošanu, lai atbildētājs nav izņēmis vai nobēdzinājis savus aktīvus, līdz prasītājs būs saņēmis spriedumu un panācis sprieduma izpildi.

Tā kā ar prasības nodrošinājumu tiek ierobežotas atbildētāja tiesības, tad bez tiesībām prasīt atlīdzību par zaudējumiem, kas viņam radušies sakarā ar prasības nodrošināšanu (CPL 143. pants), atbildētājam ir tiesības prasīt atcelt prasības nodrošinājumu, ja sprieduma izpildes apdraudējums vairs nepastāv (CPL 140. panta piektā daļā).

Tiesas pamatuzdevums ir nodrošināt tiesības uz taisnīgu tiesu, tas ir, taisnīgu spriedumu saprātīgā termiņā, bet, piemērojot prasības nodrošinājumu un lemjot par tā atcelšanu, tiesai ir arī uzdevums nodrošināt līdzsvaru starp prasītāja (kreditora) un atbildētāja (parādnieka) tiesiskajām interesēm, proti, prasītāja tiesisko interesi – nepieciešamības gadījumā panākt prasības nodrošināšanu un atbildētāja tiesisko interesi – novērst prasības nodrošinājuma ļaunprātīgu izmantošanu.