Attiecībā uz čekistu vajāšanu ir vispārīgas sentences par taisnīgumu un ļaunuma apkarošanu, lai gan grūti izprast, ko čekisti un to aģenti ir nodarījuši esošajai varai. Čekists, kuram ir „tīras rokas, degoša sirds un vēsa galva" vienmēr bijis taisnīguma, saprāta un morālās kvalitātes etalons, kas ar pašaizliedzīgu kalpošanu un askēzi veidoja varas prestižu un reprezentēja tās adeptu labākās īpašības. Laikam gan problēma ir nevis čekistos, bet gan varas arhitektūrā. Rūpīgi papētot varas arhitektūru var secināt, ka absolūti visas valstis, neatkarīgi no valsts pārvaldes formas, darbojas pēc viena algoritma. Piemēram, Latvijas pievienošanās PSRS procesam sekoja biedra Staļina organizētās represijas, lai izšķirtu ģimenes, iebaidītu ļautiņus, un izveidotu jaunu izglītības sistēmu, kurā jauno paaudzi audzinātu citā vērtību sistēmā (Pavļiks Morozovs u.c.). Latvijas Republikas atjaunošana notika pēc identiska algoritma - nacionalizācijai sekoja spoguļattēls - denacionalizācija, tā kā biedra Staļina metodes nevarēja piemērot saistībā ar Eiropas Savienības prasībām, tika piemēroti pasākumi ar ekonomiskā genocīda pazīmēm, bet mērķis bija identisks - jauna sociālā modeļa ieviešana, neskatoties uz upuru skaitu, kuri nepieciešami, lai dzēstu iepriekšējos ekonomiski - sociālās uzvedības refleksus. Ģimenes sociāldarvinisma labākajās tradīcijās tika izšķirtas ar ekonomiskām metodēm un pseidoliberālisma propagandu. Čekas maisu aktivitātes ir mākslīga ienaidnieka tēla radīšana, lai apmierinātu varas ambīcijas pēc dominantes nolūkā parādīt savu spēju un autoritāti kādu tiesāt un sodīt. Tādējādi pacentīsimies netiesāt čekistus, jo nav garantijas, ka paši netiksim tiesāti par Pola Pota cienīgu ekonomisko genocīdu pāc Latvijas Republikas atjaunošanas, kura upuru skaits pārsniedz pat biedra Staļina pārdrošākās un ambiciozākās ieceres. Tāpat, runājot par tiesiskumu un demokrātiju, nezaudēsim drosmi pateikt - karalis ir pliks! Proti, neesam tikuši prom no savannas, un esam tāds pats agresīvi kašķīgu primātu bariņš kā pirms tūkstošiem gadu, kura uzbūvi raksturo hierarhija, drošības instinkta apmierināšana un reptiloīdu cienīga tieksme pēc dominantes noteiktā teritorijā, ko papildina gadsimtu gaitā izdzīvošanai un sugas turpināšanai izstrādātie nepieciešamie sociālie instinkti - izlikšanās, manipulācijas, melošana u.t.t. Psihologi tak apgalvo, ka izlikšanās un tēlošana paņem milzum daudz enerģijas, savukārt patiesības pieņemšana rada mieru un atbrīvotības sajūtu.