Šī raksta mērķis ir raksturot pacientu pamattiesību aizsardzības un ierobežošanas principus pandēmijas izraisītas ārkārtējās situācijas apstākļos, kā arī parādīt tiesiskā nihilisma piemēru, kura rezultātā tika būtiski ierobežotas veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanas un saņemšanas tiesības laikā no 2020. gada 27. marta līdz 10. jūnijam.
Rakstā tiks analizētas veselības ministra 2020. gada 25. marta rīkojuma Nr. 59 "Par veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanas ierobežošanu ārkārtējās situācijas laikā"1 normas (turpmāk – veselības ministra rīkojums Nr. 59), kas noteica veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanas un saņemšanas aizliegumu kontekstā ar Ministru kabineta (turpmāk – MK) 2020. gada 12. marta rīkojuma Nr. 103 "Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu"2 (turpmāk – MK rīkojums Nr. 103) grozījumu, kas tika izdarīti 25. martā, 2.11. punkta normu, kas tika izmantota pamattiesību ierobežošanas tiesību nodibināšanai.
Tiesiskā nihilisma jēdziens šajā rakstā tiks lietots, apzīmējot noliedzošu un nievājošu attieksmi pret tiesībām un tiesību normu neievērošanu.3
Raksts žurnālam "Jurista Vārds" ir sagatavots valsts pētījumu programmas (VPP) "Covid-19 seku mazināšanai" projekta "Covid-19 epidēmijas ietekme uz veselības aprūpes sistēmu un sabiedrības veselību Latvijā; veselības nozares gatavības nākotnes epidēmijām stiprināšana, VPP-COVID-2020/1-0011"4 ietvarā. Šī raksta autores pētīja, kā ārkārtējās situācijas laikā tika izdotas un piemērotas tās tiesību normas, kas noteica tiesību uz veselību un veselības aprūpi nodrošināšanu un to ierobežošanu.
1. Pamattiesības uz veselību un tiesības sniegt pakalpojumus ārkārtējās situācijas apstākļos
Tiesības uz veselību, kas ietver tiesības uz veselības aizsardzību un tiesības saņemt veselības aprūpes pakalpojumus, ir pamattiesības. Tās noteiktas Satversmes 111. pantā un Latvijai saistošajos starptautiskajos līgumos. Šo tiesību nodrošināšana ir valsts pienākums. Valstij ar tās kompetento iestāžu starpniecību jāorganizē sabiedrības un indivīdu tiesību nodrošināšanai nepieciešamie veselības aizsardzības, tostarp veselības aprūpes, pasākumi.
Tiesības uz veselību ietver četras vienlīdz nozīmīgas komponentes – piekļūstamību, pieejamību, pieņemamību un kvalitāti.5 Jānorāda, ka pandēmijas apstākļos tiesības uz veselību tiek īstenotas, veicot pasākumus, kas mērķēti uz cilvēku veselības aizsardzību gan vispārīgi, gan attiecībā uz konkrēto apdraudējumu – šajā gadījumā vīrusa Sars-CoV-2 izplatību un saslimšanas ar Covid-19 seku mazināšanu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienās9:00-16:30 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Piekļūstamība Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
