Lai arī kādam tas varētu šķist pārsteidzoši, bet Gustavs Zemgals pavadījis vien dažus gadus, pildot demokrātiski leģitimēta likumdevēja orgāna deputāta amata pienākumus.

Saprotams, ka visupirms ir īpaši uzsverama viņa darbība "priekšparlamentā" – Latvijas Tautas padomē – Latvijas Republikas pirmajā un augstākajā pagaidu likumdevēja institūcijā, kas tika izveidota Rīgā 1918. gada 17. novembrī, astoņu Latvijas politisko partiju pārstāvjiem vienbalsīgi apstiprinot Latvijas Tautas padomes politisko platformu un līdzās tās priekšsēdētājam Jānim Čakstem ievēlot viņa biedrus Marģeru Skujenieku un G. Zemgalu.¹ Tāpēc jau nākamajā dienā, J. Čakstem klāt neesot, G. Zemgals atklāja Latvijas valsts pasludināšanas svinīgo sēdi un lūdza nolasīt iepriekšējā vakarā pieņemto Latvijas Tautas padomes organizēšanās protokolu. Pēc tam G. Zemgals paziņoja: "Pamatojoties uz notikušo [politisko partiju pārstāvju] vienošanās faktu, tagad uz Latvijas Tautas padomi pārgājusi suverēnā vara."² Kā zināms, viņš vadīja Tautas padomes sēdes arī pēc valsts pasludināšanas, līdz 24. novembrī kopā ar J. Čaksti devās uz Stokholmu vest pārrunas ar sabiedrotajiem.³

Turpmākais periods iezīmēja G. Zemgala sava veida pārdomu un šaubu laiku, kas 1919. gada sākumā bija saistīts ar sociāldemokrātu aiziešanu no Tautas padomes, lielinieku panākumiem frontē un tautā aktuālajām lielnieciskajām noskaņām. Šāda zināma svārstīšanās tika fiksēta atsevišķās laikabiedru atmiņās, kā arī visu atlikušo mūžu ik pa brīdim dzēlīgi atgādināta politisko oponentu publisko uzstāšanos ietvaros.⁴ Visai asa sižeta romāna vērta, bez šaubām, ir G. Zemgala darbība Tautas padomes Liepājas periodā, tostarp darbs prezidijā un padomes sēžu vadīšana faktiski karalauka apstākļos, viņa izlolotā sociāldemokrātu atgriešanās padomes sastāvā, kā arī vācu minoritātes pārstāvju iekļaušana tajā, tādējādi neatstumjot mazākumtautības.⁵ Tomēr, kā zināms, šo laika posmu visizteiksmīgāk raksturo krāšņais un daudzpusīgais ilgtermiņa dialogs ar Andrievu Niedru, kas paspilgtināts arīdzan ar G. Zemgala atrašanos izcilā dzejnieka (pēc autora ieskata – vispirmām kārtām) vadītās valdības iestāžu apcietinājumā, kad, kā rakstīja Tautas padomes loceklis Jānis Bankavs, kādā telpā Landesvēra štābā pakāpeniski "bija saradušies gandrīz visi Tautas padomes prezidija locekļi ar vicepriekšsēdētāju Gustavu Zemgali priekšgalā. [..] Viņš iztina no segas ne vien spilvenu, bet arī rīta kurpes... Un no kabatas izvilka pīpi, rotātu tabakas maku un... spēļu kārtis".⁶

Kas attiecas uz G. Zemgala darbību tautas vēlētos likumdevēja orgānos, tad sākotnēji 1920.