I. Strīdu risināšanas iespēju atšķirības sarunās, mediācijā un tiesvedībā

Sarunās pušu rīcības brīvība, izvēloties tām piemērotāko domstarpību atrisinājumu, tiek ierobežota vismazāk – iespējams vienoties par jebko, kas nav pretrunā ar likuma pavēlošām vai aizliedzošām (imperatīvām) normām.⁵ Vienošanās par domstarpību atrisinājumu var aptvert gan pagātnes notikumus un uz tiem balstītās pušu savstarpējās pretenzijas (izlīgums), gan to, kā pušu attiecības kārtojamas nākotnē (piemēram, saistību pārjaunojums vai jauna līguma noslēgšana). Ja konflikta eskalācija ir sākuma stadijā, kad pušu apziņā vēl nav noformējušies komunikāciju traucējošie stereotipiskie priekšstati par sevi un pretējo pusi, sarunas varētu noritēt arī bez trešās puses intervences.⁶ Veiksmīgu sarunu norisi veicina prasme sadzirdēt otru pusi, spēja atpazīt intereses, kuru dēļ sarunu vedējs un viņa oponents ieņem atšķirīgo pozīciju attiecībā uz domstarpību priekšmetu, radošums risinājumu meklēšanā, kā arī spēja saskatīt kopīgās vērtības un objektīvos kritērijus, pēc kā novērtēt piedāvātos risinājumus.⁷

Ja pušu konflikts ir bijis ilgstošs vai intensīvs, neizbēgami rodas aizspriedumi un traucējumi savstarpējā komunikācijā, kas liedz pusēm saprast vienai otru, adekvāti novērtēt situāciju un kopīgi darboties, lai rastu abpusēji pieņemamu risinājumu. Tad palīdzību konflikta risināšanā var sniegt mediators – kompetenta (attiecīgi apmācīta), neitrāla, pušu brīvi izraudzīta persona, kas ir piekritusi vadīt pušu savstarpējo komunikāciju nolūkā veicināt vienošanās par domstarpības risinājumu panākšanu.⁸ Mediatora neitralitāte nozīmē ne tikai to, ka mediators nav ieinteresēts lietas iznākumā, bet arī to, ka mediators nepiedāvā pusēm savu priekšstatu par vēlamo konflikta risinājumu. Tādēļ mediāciju mēdz dēvēt arī par sarunām ar trešās personas atbalstu (assisted negotiation).⁹ Mediatora uzdevums ir palīdzēt "novākt šķēršļus", kas traucē pusēm saprast konflikta būtību un vienam otru un caur to nokļūt pie abpusēji pieņemama risinājuma. Līdz ar to arī mediācijā, tāpat kā sarunās, rezultāts ir pušu ziņā. Tāpat kā sarunu gadījumā, mediācijā panāktā vienošanās var aptvert gan izlīgumu par pagātnē notikušo, gan līgumu par turpmāko sadarbību nākotnē.

Civilā tiesvedība, kā to trāpīgi raksturojis prof. Vladimirs Bukovskis, ir divu pušu cīņa savas taisnības pierādīšanai ar tiesai iesniegto pierādījumu palīdzību.¹⁰ Īres tiesiskajās attiecībās pušu cīņa izpaužas kā pretēji uzskati par to, kam ir vairāk tiesību uz labuma gūšanu no nekustamā īpašuma, piemēram, to lietojot vai saņemot ienākumus. Konflikta lietišķo līmeni ir iespējams aprakstīt, puses pozīciju formulējot tiesai adresētajā prasības pieteikumā, pretprasībā vai atbildētāja iebildumos. Tomēr tiesvedība ierobežo gan konflikta risināšanas apjomu, gan iespējamo risinājumu klāstu. Tiesa, izspriežot lietu, vienmēr balstās tikai uz pagātnes faktiem.¹¹ Tiesai adresētajam prasītāja prasījumam un līdz ar to arī tiesas spriedumam ir noteiktas robežas – tam jābūt izpildāmam arī bez atbildētāja labprātīgas iesaistes, t.i., piespiedu kārtā,¹² kā arī izmantojot likumā definētos civilo tiesību aizsardzības līdzekļus.¹³ Tiesvedības uzsākšana agrīnā konflikta stadijā uzliek zināmus ierobežojumus arī tam, kā puses lietu var izbeigt labprātīgi – vai nu prasītājam jāatsakās no prasības,¹⁴ vai arī pusēm jānoslēdz izlīgums, kas nozīmē savstarpēji piekāpties attiecībā uz strīda priekšmetu, norādot katrai pusei saistības, ko tā labprātīgi uzņemas izpildīt.

Gala rezultāts tiesvedībai neatkarīgi no tā, vai tas tiks panākts ar tiesas spriedumu, vai arī pušu vienošanās rezultātā, vienmēr būs kompromiss.