Neatkarīgi no bērna fiziskās atrašanās vietas vai valstspiederības bērna vislabāko interešu jēdziens, kas nostiprināts starptautiskajos,¹ Eiropas Savienības² un Latvijas tiesību aktos,³ noteic, ka katrā lietā, kas varētu skart vai attiekties uz bērna tiesībām, jāveic rūpīgs bērna interešu izvērtējums, proti, pieņemtajam lēmumam jānodrošina pēc iespējas labāka bērna interešu ievērošana, kas katrā situācijā nosakāma individuāli, ievērojot būtiskos tiesiskos un faktiskos apstākļus. Būtībā pēc savas juridiskās dabas bērna intereses, no vienas puses, ir nenoteikts juridisks jēdziens, kura saturs nosakāms likuma un konkrētā gadījuma kontekstā, bet, no otras puses, tās ir arī noteicošais bērna tiesību vērtēšanas kritērijs.⁴

Bērna interešu noteikšanas un konkretizācijas problēmas lielā mērā ir saistītas ar taisnīga līdzsvara nodrošināšanu starp tiesību normu piemērotāja subjektīvo vērtējumu, ratio legis un situācijas individuālo raksturu. Turklāt tieši subjektīvais vērtējums ir bērnu interešu noteikšanas klupšanas akmens, jo, kā atzīst eksperti, viennozīmīgi skaidras labākās intereses vairs nepastāv, proti, tikai daži praktiķi vai teorētiķi ieņem neitrālu pozīciju,⁵ un neviens nekad nevarēs pilnībā zināt, kādas ir katra bērna labākās intereses un kā panākt vienotu izpratni par to, kuras tieši intereses ir labākas.⁶

Raksts attiecīgi piedāvā ieskatīties pieteiktās problemātikas starpnacionālajā dimensijā, kas praksē visvairāk atspoguļojas Latvijas valstspiederīgo bērnu interešu un tiesību aizsardzībā ārvalstīs un ar ko visbiežāk sastopas Tieslietu ministrija, kas atbilstoši Latvijas starptautiskajām saistībām bērnu tiesību aizsardzības jomā pilda Centrālās iestādes funkcijas Latvijā.⁷ Autores šajā rakstā atspoguļos Latvijas valstspiederīgo bērnu aizsardzības ārvalstīs situāciju gan no statistikas viedokļa, tostarp raksturojot Latvijas kompetento iestāžu iesaisti un paveikto situācijas uzlabošanai, gan norādot konkrētus prakses piemērus un identificējot iespējamos risinājumus Latvijas bērnu tiesību aizsardzībai ārvalstīs.