Šogad tiesiskam mediācijas regulējumam Latvijā aprit 10 gadu jubileja. Vienlaikus jāatzīmē, ka mediācija Latvijā pastāv jau gandrīz 20 gadus. Sākotnēji mediācijas ideja un pakalpojums attīstījās mediācijas biedrību paspārnē. Mediācijas biedrības apvienoja savus spēkus un intelektuālo potenciālu, izveidojot Mediācijas padomi. Tieši Mediācijas padomes locekļi un biedrību pārstāvji bija tie, kas piedalījās Mediācijas likuma izstrādē.

Ja ģimenes strīdu risināšanā mediācija iegūst arvien plašāku pielietojumu un atpazīstamību, lielā mērā pateicoties valsts atbalsta programmai,¹ pretstatā komercstrīdos mediācijas metode joprojām tiek izmantota salīdzinoši reti, par spīti šīs metodes priekšrocībām, elastībai un ieguvumiem, kas nav pieejami tiesvedības procesā. Profesionālajā ikdienā risinot tiesību strīdus, šī raksta autores ir sastapušās ne vien ar klientu, bet arī ar juridisko profesiju pārstāvju (advokātu un juristu) ierobežotu informētību par mediācijas regulējumu un procesu. Šajā rakstā tiek sniegts virspusīgs mediācijas kā strīdu risināšanas metodes regulējuma un procesa apskats, mediācijas izmantošanas iespējas līdztekus vai pirms tiesvedības, kā arī apskatīta juridiskās palīdzības sniedzēju (zvērinātu advokātu un juristu) loma mediācijas procesā.

1. Mediācijas regulējums Latvijā

Konceptuāli mediācija kā strīdu risināšanas metode, kur trešā puse – vidutājs – palīdz strīdus pusēm pašām nonākt pie abpusēji pieņemamas vienošanās, ir sena kā šī pasaule. Taču mediācija kā strukturēts noteiktas metodoloģijas piecu fāžu process Latvijā ieviests un tiek izmantots aptuveni pēdējos 20 gadus.

Nepastāv jēdziena "mediācija" viena noteikta definīcija. Juridiskajā literatūrā un citu valstu likumos, kā arī starptautiskos instrumentos sastopami dažādi formulējumi. Šī raksta vajadzībām ar vārdu "mediācija" tiks saprasta tās legāldefinīcija, kas ietverta Mediācijas likuma 1. panta 1. punktā: "Mediācija ir brīvprātīgas sadarbības process, kurā puses cenšas panākt savstarpēji pieņemamu vienošanos savu domstarpību atrisināšanai ar mediatora starpniecību."

2014. gadā tika pieņemts un stājās spēkā Mediācijas likums, kā arī tika veikti grozījumi Civilprocesa likumā. Mediācijas likums ir veidots kā "jumta" likums. Tas nosaka galvenos mediācijas principus un pušu sadarbības nosacījumus gan tiesvedības laikā, gan ārpus tiesas procesa. Kopš šie tiesību normatīvie akti stājās spēka, mediācija ir normatīvi regulēta un atzīta par civilprocesuālai tiesvedībai alternatīvu strīdu risināšanas veidu,² ko var izmantot kā pirms tiesvedības, tā arī tiesvedības laikā. Civilprocesa likums dod iespēju mediācijas gadījumā apturēt tiesvedību uz noteiktu laiku, ja puse par to lūdz tiesu vai tiesa pēc savas iniciatīvas dod laiku pusēm vienoties par mediāciju.

Ņemot vērā, ka strīds var sākumā tikt risināts mediācijas ceļā un pēcāk – tiesā, Civilprocesa likumā tika iestrādātas vairākas interešu konfliktu normas, kas nodrošina, ka mediators, kas ir piedalījies mediācijā ar tiesvedību saistītā lietā, nekļūst par puses pārstāvi civilprocesā,³ savukārt personas, kas piedalījās mediācijā, kas saistīta ar tiesvedības lietu, netiek izsauktas un nopratinātas kā liecinieki.⁴

Ar 2014. gada Mediācijas likumu tika ieviests sertificētu mediatoru institūts un izveidota Sertificētu mediatoru padome (turpmāk – SMP). SMP kompetencē ietilpst arī mediatoru sertifikācijas pārbaudījuma organizēšana un mediācijas kvalitātes uzraudzība, izskatot sūdzības par sertificētu mediatoru darbību.⁵ Uz šī raksta sagatavošanas brīdi Latvijā praktizē 48 sertificēti mediatori. Sertificēti mediatori ir mediatori, kas ir apguvuši mediāciju vismaz 100 akadēmisko stundu apmērā un nokārtojuši sertifikācijas pārbaudījumu, kas dod tiem tiesības būt iekļautiem sertificētu mediatoru sarakstā.⁶ Sertificētiem mediatoriem jāievēro mediatoru darbību regulējošie tiesību normatīvie akti un mediatora profesionālās ētikas normas (Sertificētu mediatoru ētikas kodekss⁷), jāturpina tālākizglītība mediācijas jomā un jāveic regulāra atestācija, pierādot savu kvalifikāciju.