Pirmajā 2001. gada dienā savu darbu sāka jauna valsts institūcija – Datu valsts inspekcija¹(turpmāk – Inspekcija). Inspekcijas pienākumi un tiesības izrietēja no Fizisko personu datu aizsardzības likuma 29. panta. Paša likuma mērķis bija – aizsargāt fizisko personu pamattiesības un brīvības, it īpaši privātās dzīves neaizskaramību, attiecībā uz fiziskās personas datu apstrādi.²

Ar attiecīgo normatīvo aktu pieņemšanu un uzraudzības iestādes dibināšanu sākās personas datu aizsardzības jomas attīstība Latvijā, kad sākām apzināties, ka personas dati ir kaut kas, kam nepieciešama aizsardzība, un ka ir nepieciešams izveidot valsts līmeņa regulējumu par to, kādā veidā var rīkoties ar personas datiem. Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai būtiski palielināja pārrobežu datu plūsmu nozīmi (iekšējais tirgus, personu brīva kustība, kopējās informācijas sistēmas) un līdz ar to arī prasību pēc konsekventas uzraudzības.

No vienas puses, 2001. gadā mums jau bija personīgie datori, e-pasti, valstī jau darbojās daudzas lielas informācijas sistēmas, mēs lietojām internetu, mums bija mobilie tālruņi, mums katram iedzīvotājam jau bija personas kods un katram bija savi personas dati. Uzraudzības realitātē dominēja lokālas informācijas sistēmas, institucionālas datubāzes, salīdzinoši skaidrs pārziņu loks un drošības prasības, kuras tika konkretizētas arī ar tehniskajiem un organizatoriskajiem noteikumiem.