Apavu pēdas ir viens no bieži sastopamiem pēdu veidiem notikumu vietās. Tā kā cilvēki pārvietojas kājām, faktiski jebkurā vietā, kur bijusi fiziska cilvēka klātbūtne, var atrast šī cilvēka atstātas apavu vai basu kāju pēdas.

Viens no kriminālistikas zinātnes pamatlicējiem Hanss Gross savā 19. gadsimta beigās izdotajā grāmatā “Rokasgrāmata tiesu izmeklētājiem kā kriminālistikas sistēma” norāda, ka daudzos gadījumos izšķiroša nozīme noziedzīga nodarījuma izmeklēšanā ir notikuma vietā atrastu cilvēka kāju pēdu apskatei, saglabāšanai un novērtēšanai, ja vien tas tiek darīts atbilstošā veidā. Tajā pašā laikā H. Gross arī norāda, ka dažādu iemeslu dēļ cilvēka kāju pēdām nereti tiek pievērsts pārāk maz uzmanības noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanā.¹

Arī autors savā profesionālajā darbībā ir pārliecinājies par abu šo apgalvojumu patiesumu. No vienas puses, noziegumu vietās atrastās cilvēka kāju pēdas veicina noziedzīgo nodarījumu atklāšanu, no otras puses, ikdienā bieži šim nozieguma pēdu veidam tiek pievērsta pārāk maza uzmanība, tādējādi mazinot noziedzīgo nodarījumu atklāšanas iespējas.

Tādēļ rakstā, apkopojot autora praktisko pieredzi un teorētiskās atziņas, tiks apskatītas notikumu vietās atrastu apavu pēdu izmantošanas iespējas noziedzīgu nodarījumu atklāšanā. Jāatzīmē, ka lielā informācijas apjoma dēļ rakstā netiks analizēts pēdu celiņš, kā arī apavu pēdu izņemšanas un fotografēšanas nosacījumi tiks pētīti ierobežotā apjomā.

Apavu pēdu nozīme – no senatnes līdz mūsdienām

Antropologi uzskata, ka cilvēki kājas pret virsmas ietekmi sāka aizsargāt pirms aptuveni 40 000 gadiem, izmantojot dzīvnieku ādas un augu valsts produktus. Vecākais atrastais apavu pāris ir sandales no salvijas mizas, kas izgatavotas aptuveni pirms 10 000 gadiem, savukārt Armēnijā 2010. gadā tika atrasti apavi, kas izgatavoti no govs ādas pirms aptuveni 5500 gadiem.² Laika gaitā apavi ir kļuvuši par neatņemamu cilvēka garderobes sastāvdaļu, un to pēdas paliek faktiski visās vietās, kur pārvietojies cilvēks.

Var pieņemt, ka apziņa par to, ka apavu pēdas iespējams izmantot noziegumu atklāšanā, radās reizē ar pašu ideju par noziegumu izmeklēšanu. Piemēram, H. Gross savā grāmatā norāda, ka Indijā senos laikos ir pastāvējusi iedzīvotāju kasta, kuras piederīgo pamatnodarbošanās bija pēdu dzīšana noziedzniekiem, gan izmantojot kāju pēdas, gan citas noziedznieku atstātas pēdas.

Ķīnā 1975. gadā tika atrastas kapenes, kurās līķim blakus atradās bambusa loksnes ar juridiskiem dokumentiem, kuri tikuši rakstīti aptuveni trešajā gadu simtā pirms mūsu ēras. Viens no dokumentiem ir atskaite par notikuma vietas apskati saistībā ar slepkavību, un šajā dokumentā minēts, ka zeme ap līķi ir bijusi pietiekoši cieta, lai varētu labi saskatīt slepkavas atstātās apavu pēdas.³

Tātad samērā droši var uzskatīt, ka apavu pēdas noziedzīgu nodarījumu atklāšanā ir tikušas izmantotas jau ilgi pirms kriminālistikas izveidošanās par zinātni.

Literatūrā kā viens no pirmajiem gadījumiem Eiropā, kur notikumu vietā atrastu apavu pēdu izpēte tika izmantota noziedznieka vainas pierādīšanai tiesā, ir minēta Elizabetes Pulenas slepkavība Safolkas ielā Londonā 1697.