1. Normu konkurences jēdziens un tiesiskais pamats

Tiesību normu konkurences gadījumā uz vienu faktisko sastāvu var attiecināt vairākas tiesību normas.¹ Krimināltiesībās normu konkurence attiecas uz tiesību normu piemērošanu situācijās, kad personas noziedzīgā rīcība prima facie atbilst vairāku noziedzīgu nodarījumu sastāvu pazīmēm, taču ir kvalificējama tikai atbilstoši vienai normai. Normu konkurences institūts nosaka, pirmkārt, normu konkurences pastāvēšanas nosacījumus, t.i., nepieciešamo vairāku tiesību normu savstarpējo saistību, otrkārt, piemērojamās normas izvēli.

Visus krimināltiesību normu konkurences veidus raksturo tas, ka jau ar vienas normas piemērošanu tiek izsmelts viss noziedzīgās rīcības prettiesiskums un kaitīgums, tādēļ kriminālatbildības piemērošana pēc vēl vienas normas nozīmētu, ka persona par to pašu nodarījumu tiek sodīta divreiz.

Krimināllikumā ir noteikts viens normu konkurences veids – vispārējas un speciālas normas konkurence.² Savukārt citi normu konkurences veidi pamatā ir izstrādāti tiesību doktrīnā un piemēroti tiesu un izmeklēšanas iestāžu praksē.³ Lai novērstu kļūdas, ko rada normu konkurences regulējuma neesamība, ir piedāvāts papildināt likumu “Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību” ar normu konkurences legāldefinīciju.⁴

Salīdzinājumam: Vācijas krimināltiesībās normu konkurences veidi likumā nav regulēti. Ņemot vērā iespējamo prakses gadījumu daudzveidību, likumdevējs apzināti atstājis jautājumus par noziedzīgu nodarījumu kopību un normu konkurenci judikatūras un tiesību doktrīnas ziņā.⁵

Spānijas Sodu kodeksā ir nostiprināti šādi normu konkurences risināšanas noteikumi: 1) speciālai normai ir priekšroka pār vispārējo; 2) subsidiārā norma ir piemērojama tikai tad, ja nav piemērojama pamatnorma; 3) plašāka vai komplicētāka norma ietver normas, kas paredz sodu par tajā ietvertiem noziedzīgiem nodarījumiem; 4) ja nav iepriekš minēto kritēriju, ir piemērojama norma, kas paredz bargāko sodu, izslēdzot normas, kas paredz vieglāku sodu.⁶ Normu konkurences risināšanas principi – specialitāte, subsidiaritāte un konsumpcija – ir atzīti arī Vācijas tiesību doktrīnā un tiesu praksē.

Savukārt ASV tiesību sistēmā līdzīgu funkciju pilda same elements jeb t.s. Blokburgera tests, saskaņā ar kuru “gadījumā, ja viena un tā pati rīcība vai darījums veido divu dažādu tiesību normu pārkāpumu, izšķirošais kritērijs ir tas, vai katra no šīm normām prasa pierādīt kādu faktu, ko otra norma neprasa”.⁷ Savukārt lesser included offense doktrīna paredz, ka viens noziedzīgs nodarījums var pilnībā ietvert cita, vieglāka noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes.⁸

Normu konkurences noteikumi konkretizē Krimināllikuma 1. panta piektajā daļā nostiprināto dubultās sodīšanas nepieļaujamības principu (ne bis in idem), novēršot nepamatotu vairāku krimināltiesību normu vienlaicīgu piemērošanu.