JURISTA VĀRDS Nr.17 (59)

Komentāri. Skaidrojumi. Viedokļi

Par ūdeņu likumdošanu Latvijā

Una Blumberga, dipl.iur., — “Latvijas Vēstnesim”

Ūdeņi kā dabas resursi ieņem svarīgu vietu vides aizsardzībā. Savukārt likumdošana ir viens no vides aizsardzības instrumentiem, kas nodrošina dabas resursu racionālu izmantošanu un aizsardzību.

Sakarā ar Latvijas vēlmi iestāties Eiropas Savienībā valdība savā Deklarācijā par Ministru kabineta iecerēto darbību (07.08.97.) paredz turpināt vides aizsardzības likumdošanas aktu saskaņošanu ar Eiropas Savienības normām, izvirzot šo darbu par prioritāti vides aizsardzības likumdošanas sfērā (Valdības deklarācija, 3.2.5. punkts). Savukārt attiecībā uz ūdenssaimniecību tā nosaka programmas “800+” ietvaros sakārtot 26 pilsētu ūdenssaimniecību infrastruktūras bāzi, tādējādi nodrošinot ekonomiski efektīvu to darbību (3.2.1. punkts).

Šajā sakarībā rodas jautājums — kāda tad ir ūdeņu likumdošana Latvijā?

Vispirms jāatzīmē, ka šobrīd ir spēkā vairāku veidu likumdošanas akti, kas izdoti dažādos laika posmos, ar atšķirīgiem mērķiem, ņemot vērā attiecīgo sabiedrisko iekārtu un atbildīgo valsts institūciju prasības.

Ūdeņu kodekss

1972.gada Ūdeņu kodekss tika izstrādāts, kad Latvija bija viena no 15 bijušajām PSRS republikām. Ūdeņu kodeksa pamatā saskaņā ar PSRS un savienoto republiku ūdeņu likumdošanas pamatiem pastāvēja vienotais PSRS ūdeņu fonds (LPSR Ūdeņu kodekss, 4. pants) ar valsts ekskluzīvajām tiesībām uz ūdeņiem.

Lai gan Ūdeņu kodekss tiek uzskatīts par `'morāli novecojušu aktu'', kas netiek izmantots praksē, tas ietver daudzus jautājumus, kuri ir svarīgi vides aizsardzībā un nav regulēti citos likumdošanas aktos. Piemēram, ūdeņu lietotāja pienākums racionāli izmantot ūdens objektus, rūpēties par ūdens taupīgu izlietošanu, par ūdeņu atjaunošanu un kvalitātes uzlabošanu (Kodeksa 46. pants). Kodeksa 116. —130. pants paredz ūdeņu aizsardzību un to kaitīgās iedarbības novēršanu. Piemēram, ir aizliegts novadīt ūdens objektos atkritumus (119. pants). Tāpat nedrīkst piegružot, piesārņot ūdeņus ar rūpniecības produktiem (120. pants). 123. pants paredz veikt pasākumus pazemes ūdeņu piesārņojuma novēršanā.

Ūdeņu kodekss paredz, ka personas, piesārņojot vai piegružojot, izmantojot ūdeni nesaimnieciski, pārkāpjot ūdeņu aizsardzības režīmu, ir krimināli un administratīvi atbildīgas saskaņā ar likumdošanu (Kodeksa 138. pants).

Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā un Kriminālkodeksā ir iekļauti panti, kas paredz atbildību par ūdeņu piesārņošanu.

Civillikums

Aplūkojot ūdeņu likumdošanu, jāatzīmē 1937. gada Civillikums, kas ietver pantus (1102. — 1127.), kuri attiecas uz ūdeņu lietošanas tiesību aprobežojumiem, paredzot privātus un publiskus ūdeņus. Civillikuma panti nosaka publisko un privāto ūdeņu lietošanas tiesības, ūdeņu piederību, attiecības starp ūdeņu īpašniekiem, neskarot vides aizsardzības jautājumus. Piemēram: “ja upe tek caur vairāku īpašnieku zemes gabaliem, tad katrs no viņiem drīkst ierīkot jaunas ūdensspēka izmantošanas ietaises tikai tad, ja no ūdens aizsprostojuma vai aizdambējuma nevar celties zaudējumi kaimiņiem” (Civillikums, 1121.p). No 1110.panta, ka “publiskās upēs katram brīvi atļauta ūdens ikdienišķa lietošana, ciktāl ar to nekaitē sabiedrībai un neaizskar zemes īpašnieka tiesības”, izriet, ka publiskais īpašums ir domāts kopīgai lietošanai. Ministru kabineta noteikumi “Par ūdenstilpju un rūpnieciskās zvejas tiesību nomu un zvejas tiesību izmantošanas kārtību” (16.01.96.) nosaka: ja tiek iznomātas publiskās ūdenstilpnes, jāsaglabā brīva pieeja šīm ūdenstilpnēm (11. punkts). Saskaņā ar minēto noteikumu 50. punktu, ja tiek iznomāta publiskā ūdenstilpne, jāsaglabā brīva pieeja šādiem ūdenstilpju izmantošanas veidiem: kultūrvēsturiskajām ainavām un dabas objektu apskatei, dzeramā ūdens apgādei, rekreācijai, makšķerēšanai, rūpnieciskai zvejai.

1991. — 1995.gads

Nākamā likumdošanas aktu kategorija ir akti, kas pieņemti pēc neatkarības atgūšanas 1991.gadā un līdz 1995. gadam līdz “Vides aizsardzības politikas plāna Latvijai” (MK noteikumi 25.04.95.) pieņemšanai. Vides politikas plāns norāda attīstības virzienus pašai vides aizsardzības sistēmai, jo tajā formulēti vides aizsardzības politikas mērķi nākamajiem 20—30 gadiem, uzskaitīti principi, uz kuriem šai politikai jābalstās, un līdzekļi, ar kuriem tā ieviešama. Ir atzīmētas arī jomas, kurās būtu nepieciešami jauni likumdošanas akti.

Svarīgākais likums, kas tika pieņemts laika posmā no 1991. līdz 1995.gadam un ir spēkā, ir likums “Par vides aizsardzību” (1991); tas paredz veikt nepieciešamās darbības, lai saglabātu ūdeņus kā vienu no dabas resursiem. Minētais likums arī nosaka vispārīgās prasības vides aizsardzībā, piemēram, maksu par dabas resursu izmantošanu, piesārņojošo vielu novadīšanu vidē u.tml.

Jāmin arī 1991.gada noteikumi “Par ūdens lietošanas atļaujām” (apstiprināti ar Vides aizsardzības komitejas lēmumu). 1991.gada ūdens lietošanas atļauju sistēma attiecībā uz notekūdeņu novadīšanu pārsvarā balstās uz vienotiem maksimāli pieļaujamo koncentrāciju normatīviem visā valstī visām izplūdēm, kas parasti tiek lietoti, neņemot vērā tās ūdenstilpnes kvalitāti un ietilpību, kur tiek novadīti notekūdeņi, tā rezultātā nav iespējams reāli novērtēt piesārņojumu un samazināt to, bet piesārņojums var pārvietoties no vienas fiziskās vides citā.