(1) Personai nelabvēlīgu administratīvo aktu iestāde var izdot tikai uz likuma vai Ministru kabineta noteikumu, kā arī uz Latvijai saistošas starptautisko tiesību normas pamata ( likuma atrunas princips ).

(2) Personai labvēlīgu administratīvo aktu, kas regulē tiesiskās attiecības demokrātiskai sabiedrībai un valsts iekārtai vitāli svarīgā jautājumā (vārda un preses brīvība, sirdsapziņas un ticības brīvība, pulcēšanās un biedrošanās brīvība, kā arī politiskā sistēma), iestāde var izdot tikai uz likuma pamata ( likuma prioritātes princips ).

(3) Ārējos normatīvos aktus iestāde un tiesa piemēro atbilstoši to juridiskā spēka hierarhijai ( legalitātes princips , 5. pants).

(4) Iestāde un tiesa, piemērojot tiesību normas, izmanto tiesību normu interpretācijas pamatmetodes (gramatisko, sistemātisko, vēsturisko un teleoloģisko), lai sasniegtu lietderīgāko un taisnīgāko rezultātu ( tiesību normu saprātīgas pielietošanas princips , 7. pants).

(5) Vienādos faktiskos un tiesiskos lietas apstākļos iestāde un tiesa pieņem vienādu lēmumu neatkarīgi no administratīvā procesa dsalībnieku dzimuma, vecuma, rases, ādas krāsas, valodas, reliģijas, politiskajiem vai citiem uzskatiem, sociālās izcelšanās, tautības, izglītības, sociālā un mantiskā stāvokļa, nodarbošanās veida un citiem apstākļiem ( vienlīdzības princips ).

(6) Administratīvais akts un tiesas nolēmums var balstīties tikai uz faktiem, kuri ir nepieciešami lēmuma pieņemšanai, un no tiem izrietošiem objektīviem un racionāliem juridiskiem apsvērumiem ( patvaļas aizlieguma princips ).

(7) Labumam, ko valsts vai sabiedrība iegūst ar ierobežojumiem, kas tiek uzlikti administratīvā akta adresātam, ir jābūt lielākam nekā personas tiesību un interešu ierobežojumam ( samērīguma princips , 45. pants). Būtiski personas tiesību ierobežojumi ir attaisnojami tikai ar nozīmīgu sabiedrības labumu.

(8) Persona var paļauties, ka iestādes rīcība ir tiesiska un konsekventa ( uzticības jeb tiesiskās paļāvības princips ).

5. pants. Ārējo normatīvo aktu un vispārējo tiesību principu piemērošana administratīvajā procesā

(1) Iestāde un tiesa administratīvajā procesā ievēro ārējos normatīvos aktus, Latvijai saistošas starptautisko tiesību normas, kā arī vispārējos tiesību principus.

(2) Iestādei un tiesai jāievēro šāda ārējo normatīvo aktu juridiskā spēka hierarhija:

1) Satversme;

2) Saeimas ratificētie starptautiskie līgumi;

3) likumi un Satversmes 81. panta kārtībā pieņemtie Ministru kabineta noteikumi;

4) Ministru kabineta noteikumi;

5) pašvaldību saistošie noteikumi.

(3) Latvijai saistošas starptautisko tiesību normas neatkarīgi no to avota tiek piemērotas atbilstoši to vietai juridiskā spēka hierarhijā. Pretrunu gadījumā starp starptautisko tiesību normu un tāda paša juridiska spēka Latvijas tiesību normu tiek piemērota starptautisko tiesību norma.

(4) Vispārējie tiesību principi tiek piemēroti, ja attiecīgo jautājumu neregulē ārējs normatīvs akts, kā arī lai interpretētu normatīvus aktus (7. pants).

(5) Ja tiek konstatēta pretruna starp dažāda juridiska spēka tiesību normām, tad piemēro to normu, kurai ir augstāks juridiskais spēks.

(6) Ja tiek konstatēta pretruna starp vienāda juridiskā spēka vispārējā rakstura un speciāla rakstura tiesību normām, tad vispārējā rakstura tiesību normu piemēro tiktāl, ciktāl to neierobežo speciālā rakstura tiesību norma.

(7) Ja tiek konstatēta pretruna starp vienāda juridiskā spēka tiesību normām, tad piemēro jaunāko tiesību normu. Izšķirošs ir spēkā stāšanās datums.

(8) Izlemjot, kurai no vienāda juridiskā spēka normām dodama priekšroka, jāņem vērā arī to objektīvais nozīmīgums kopējā kontekstā, kuru veido šīs normas, priekšroku dodot tai normai, kura regulē demokrātiskai sabiedrībai un valsts iekārtai vitāli svarīgus jautājumus.

(9) Ja iestādei jāpiemēro kāda tiesību norma un tai rodas pamatotas šaubas, vai tā ir savienojama ar kāda augstāka juridiskā spēka tiesību normu, iestāde šo tiesību normu piemēro, bet par savām šaubām nekavējoties rakstiskā motivētā ziņojumā informē padotības kārtībā augstāku institūciju (ja tāda ir) un Tieslietu ministriju.

(10) Iestāde un tiesa nedrīkst atteikties izlemt jautājumu ar pamatojumu, ka tas nav noregulēts ar likumu vai citu normatīvo aktu. Tās nedrīkst atteikties piemērot kādu tiesību normu ar pamatojumu, ka norma neparedz piemērošanas mehānismu, tas nav pilnīgs vai nav izdoti citi normatīvi akti, kas sīkāk regulētu attiecīgas normas piemērošanu. Tas neattiecas uz gadījumu, ja nav izveidota vai nedarbojas institūcija, kurai šī norma ir jāpiemēro vai citādā veidā jāpiedalās tās realizācijā ( iestāžu un tiesu juridiskās obstrukcijas aizliegums ).

7. pants. Tiesību normu interpretācija

(1) Interpretējot (tulkojot) tiesību normas, iestāde un tiesa lieto šādas interpretācijas pamatmetodes:

1) gramatisko (filoloģisko) interpretācijas metodi, tas ir, noskaidro normas jēgu no valodnieciskā viedokļa;

2) vēsturisko interpretācijas metodi, tas ir, noskaidro normas jēgu, ņemot vērā apstākļus, uz kuriem pamatojoties norma tika radīta;

3) sistēmisko interpretācijas metodi, tas ir, noskaidro normas jēgu saistībā ar citām tiesību normām;

4) teleoloģisko (jēgas un mērķa) interpretācijas metodi, tas ir, noskaidro normas jēgu, pamatojoties uz lietderīgu un taisnīgu mērķi, kas ar attiecīgo normu ir jāsasniedz.

(2) Ja iestāde vai tiesa tiesību normu sistēmā konstatē nepilnību, tad tā to var novērst arī analoģiskās metodes ceļā, tas ir, sistēmiski analizējot līdzīgu gadījumu tiesisko reglamentāciju un šīs analīzes rezultātā konstatētos tiesību principus pārnesot arī uz konkrēto gadījumu. Tomēr ar analoģiju nedrīkst pamatot tādu administratīvo aktu, kurš skar adresāta cilvēktiesības.

(3) Ja, interpretējot tiesību normu pēc dažādām metodēm, iespējams nonākt gan pie rezultāta, kas saskan ar pastāvošo tiesību normu sistēmu, gan pie rezultāta, kas ir pretrunā ar kādu tiesību normu, tad piemēro to interpretācijas metodi, kuras rezultāts konkrētajā gadījumā saskan ar pastāvošo tiesību normu sistēmu.

(4) Ja, interpretējot tiesību normu pēc dažādām metodēm, iespējams nonākt pie dažādiem rezultātiem, kas visi saskan ar pastāvošo tiesību normu sistēmu, tad jālieto tā interpretācijas metode, ar ko konkrētajā gadījumā iespējams sasniegt lietderīgāko un taisnīgāko rezultātu.

(5) Ja Satversmes tiesa kādā spriedumā ir attiecīgo tiesību normu interpretējusi, tad iestādei un tiesai jālieto šī interpretācija.

(6) Jā augstākstāvoša iestāde ir izdevusi instrukciju par attiecīgās tiesību normas interpretāciju, tad iestādei jālieto šī interpretācija.

34.pants. Informācijas sniegšana

citām personām

(1) Pēc informācijas pieprasījuma saņemšanas no fiziskas vai juridiskas personas sakarā ar kādu administratīvu procesu iestādei ir jāsniedz jebkura informācija, kas ir iestādes rīcībā, izņemot gadījumus, ja šī informācija:

1) satur valsts noslēpumu;

2) paredzēta iestādes iekšējai lietošanai (apspriežu materiālu, lēmumu projekti u.tml.);

3) attiecas uz uzņēmējdarbības komercnoslēpumiem;

4) attiecas uz atestācijas, eksāmenu, konkursu un līdzīga rakstura informācijas izvērtēšanas un lēmuma pieņemšanas procesu;

5) nav izpaužama saskaņā ar likumu;

6) attiecas uz fiziskas personas privāto dzīvi, tajā skaitā satur ziņas par personas kodu, tautību, pilsonību, veselības stāvokli, civilstāvokli, dzīvesvietu, sodāmību, ienākumiem, piederošo īpašumu, piederību reliģiskajām un politiskajām organizācijām.

(2) Ja pieprasītā informācija daļēji satur informāciju, kas nav izpaužama sakaņā ar likumu "Par valsts noslēpumu" vai citiem likumiem, iestāde izsniedz izpaužamo informācijas daļu, ja informācija pēc neizpaužamās daļas izņemšanas nav zaudējusi vai mainījusi savu pamatjēgu.

(3) Informācija par fiziskas personas privāto dzīvi, izņemot tiesību normās noteiktos gadījumus, iestāde var sniegt tikai ar šīs personas piekrišanu. Ja saskaņā ar tiesību normām šo informāciju drīkst pieprasīt un saņemt citas personas, informāciju var sniegt tikai tad, ja tās pierāda savu interešu juridisko pamatojumu.

(4) Personām ir tiesības iepazīties ar informāciju par sevi, pieprasīt kļūdu labojumu, ka arī tādas informācijas dzēšanu, kādu tiesību normas neparedz vai kas iegūta prettiesiski.

46.pants. Administratīvā akta forma un sastāvdaļas

(1) Administratīvo aktu izdod rakstiski, izņemot šī likuma 48.pantā paredzētos gadījumus, un tas satur šādas sastāvdaļas;

1) iestādes nosaukums;

2) adresāts (fiziskai personai: vārds, uzvārds, adrese, ja iespējams, arī personas kods; juridiskai personai: nosaukums, adrese);

3) administratīvā akta pamatojums, ieskaitot lietderības apsvērumus gadījumā, ja administratīvais akts ir adresāta interesēm nelabvēlīgs un ja piemērojamā tiesību norma tieši nenosaka administratīvā akta saturu (daļēji brīvā vai brīvā administratīvā akta gadījumā);

4) norāde uz piemērotajām tiesību normām;

5) adresātam uzliktais tiesiskais pienākums (noteikta rīcība vai noteiktas rīcības aizliegums) vai tam piešķirtas, apstiprinātas vai noraidītas tiesības;

6) norāde, kur un kādā termiņā šo administratīvo aktu var apstrīdēt vai pārsūdzēt.

(2) Administratīvā akta motīvu daļā norāda lietā konstatētos faktus, pierādījumus, uz kuriem pamatoti secinājumi, un argumentus, ar kuriem noraidīti pierādījumi.

(3) Iestāde var pamatot administratīvo aktu, atsaukdamās uz Satversmi, likumiem, Ministru kabineta noteikumiem vai pašvaldību saistošajiem noteikumiem, kā arī starptautiskajām tiesību normām, kas ir saistošas Latvijas Republikai. Atsaucē norāda attiecīgā normatīvā akta pantu vai punktu. Iestāde nedrīkst pamatot savu lēmumu ar instrukciju vai kādu citu iekšējo tiesību normu.

(4) Papildus tiesību normām var atsaukties arī uz publicētiem tiesas spriedumiem un juridisko lieteratūru, kā arī uz citu speciālo literatūru.