Asoc.prof. Dr.iur. Jānis Rozenbergs, LU docents

Foto: no personiskā arhīva

Iesniedzot konstitucionālo sūdzību par Civilprocesa likuma (CPL) normu, kuras aizliedz pieņemt un izskatīt prasību tiesā, ja puses likumā noteiktā kārtībā vienojušās par strīda nodošanu izskatīšanai šķīrējtiesā (CPL 132.panta pirmās daļas 3.punkts un 223.panta 6.punkts) atbilstību Satversmes 92.pantam, SIA “Asmers” pēc būtības izvirzīja hamletisko jautājumu – būt vai nebūt šķīrējtiesām Latvijā. Ja sūdzība tiktu apmierināta un apstrīdētās normas zaudētu spēku, vienošanās par šķīrējtiesu zaudētu juridisku nozīmi. Puses vienpusēji jebkurā laikā varētu atkāpties no šādas vienošanās un jebkurā strīda stadijā vērsties attiecīgā vispārējās jurisdikcijas tiesā. Praktiski izzustu nepieciešamība pēc šķīrējtiesām. Labākā gadījumā tās varētu izmantot kā pirmstiesas strīda iepriekšējās izskatīšanas institūcijas. Katrā ziņā šķīrējtiesas zaudētu savu pašreizējo statusu: būt par patstāvīgu, nevalstisku un alternatīvu (attiecībā pret tiesām) civiltiesisko strīdu izšķiršanas jurisdikcijas iestādi.