Mg.iur. Māris Grudulis, LPA Civiltiesību katedras lektors, LU Juridiskās fakultātes doktorants

Nobeigums. Sākums “JV” Nr.6, 15.02.2005.

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Zaudējumu atlīdzināšanas metode mantiskā kaitējuma atlīdzības noteikšanai efektīvi ir piemērojama gadījumos, kad nodarītais kaitējums izpaužas kā esošās vai nākošās mantas samazinājums, kas savukārt ir objektīvi nosakāms un aprēķināms ar matemātiskām metodēm, konstatējot cēlonisko sakaru starp prettiesisko darbību un mantas samazinājumu.
Zaudējumu institūts ir samērā precīzi reglamentēts Civillikumā un dažos speciālajos normatīvajos aktos. Tā piemērošana faktiski neprasa no tiesneša (kā arī nedod viņam iespēju) izlemt lietu pēc sava brīva ieskata un patvaļīgi noteikt atlīdzināmās summas lielumu.
Paredzot likumā kādam faktam (zaudējumu nodarīšana) juridiskas sekas (pienākumu atlīdzināt), likumdevējs ir tipizējis bieži sastopamus gadījumus un noteicis, kā tie taisnīgi jārisina. Līdz ar šādas normas esamību tiesai spriedumā nav jānorāda motīvi tam, kāpēc zaudējumi ir jāatlīdzina, jo tai vienkārši pietiek atsaukties uz konkrēto likuma normu.
Metode nodrošina vienveidīgu tiesu praksi vienveidīgu gadījumu izskatīšanā, kā arī atvieglo un paātrina strīdu izskatīšanu tiesās. Arī indivīdiem likums ir pieejams un vienādi saprotams, un līdz ar to juridisko seku prognozēšanas iespēja ļauj samazināt tiesās izskatāmās lietas un pat novērst zaudējumu nodarīšanu. Likuma skaidrais formulējums nodrošina arī vienas taisnības īstenošanu vienādās dzīves situācijās.

Nepieciešamība pēc citas metodes

Situācijās, kas tik viegli nepakļaujas tipizācijai un līdz ar to arī precīzai un viennozīmīgai normatīvajai reglamentācijai kā iepriekš minētie zaudējumi, likumdevējs ir bijis spiests meklēt citu metodi, kuru lietojot var garantēt optimālu taisnīguma realizāciju kaitējuma kompensācijas noteikšanā.
Šāda nepieciešamība pēc citas metodes rodas situācijās, kad nepieciešamo atlīdzību ir grūti aprēķināt ar matemātiskām metodēm, jo cēlonim nav iespējams precīzi paredzēt un noteikt sekas, kā arī visbiežāk situācijās, kad kaitējums ir ar nemantisku raksturu (piemēram, morālais kaitējums). Tāpat zaudējumu atlīdzināšanai lietotā metode neder gadījumos, kad kompensācija vienlaikus pilda arī sodošu un līdz ar to arī preventīvu funkciju.
Matemātiski piemērojamu un tajā pašā laikā taisnīgu metodi nav iespējams nostiprināt normatīvajā aktā gadījumos, kad ar viena veida darbību nodarīts kaitējums var atšķirties atkarībā no daudziem un dažādiem faktoriem (laika, teritorijas, pušu personībām, prettiesiskās darbības rakstura u.c.). Tāpat arī sodošās funkcijas veikšanai¹² nepieciešams izvērtēt daudzus un dažādus apstākļus (vainas formu, apstākļus, kādos nodarīts kaitējums, pārkāpēja mantisko stāvokli u.tml.).

Statutory damages

Viena no problēmas risinājuma metodēm ir noteikt likumā vienu summu, kas, realizējoties normā paredzētajam sastāvam, konstanti tiek izmaksāta no kaitējuma cietušajai personai, neskatoties uz kaitējuma patieso apmēru, bet gan cenšoties nodrošināt vismaz saprātīgu atlīdzību, ar kuras palīdzību iespējams vairāk vai mazāk efektīvi novērst kaitējuma sekas.