Foto: no personiskā arhīva

Saeimas galīgajā lasījumā pieņemtie Civilprocesa D daļas grozījumi paredz veikt dažādas izmaiņas šķīrējtiesu darbības uzlabošanā – izveidot speciālu šķīrējtiesu reģistru Uzņēmumu reģistrā, papildināt to strīdu skaitu, kurus nevarēs izšķirt šķīrējtiesā un citus būtiskus jauninājumus.
Šķīrējtiesas sprieduma pārsūdzēšana ir bijis viens no aktuālākajiem tematiem pēdējā laikā Latvijā, tomēr šo ideju neatbalstīja darba grupa, kas izstrādāja grozījumus Civilprocesa likumā. Arī saskaņā ar 2005.gada 17.janvāra Satversmes tiesas spriedumu lietā Nr. 2004–10–01¹ nospriests “atzīt Civilprocesa likuma 132.panta pirmās daļas 3.punktu un 223.panta 6.punktu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 92.pantam”. Tas nozīmē, ka vienīgā iespēja valstij kontrolēt šķīrējtiesu darbības likumību ir augstāku prasību izvirzīšana valsts tiesu sistēmas tiesām, lemjot jautājumu par izpildraksta izsniegšanu uz šķīrējtiesas sprieduma pamata.
Tomēr, vēl pirms iepriekš minēto grozījumu spēkā stāšanās, jau paredzams, ka tie ir tikai pagaidu risinājums šķīrējtiesu darbības tiesiskuma uzlabošanai, jo tiek apspriests jautājums par atsevišķa likuma izstrādāšanu, kas regulētu šķīrējtiesu darbību.
Turpinot pilnveidot jau valstī pastāvošo likumdošanu un izstrādājot jaunus normatīvos aktus, kas regulē šķīrējtiesu darbību, var cerēt, ka nākotnē strīdu izšķiršanu šķīrējtiesā puses izraudzīsies, skaidri apzinoties, ka, vienojoties par strīdu izskatīšanu šķīrējtiesā, personai zūd tiesības uz strīda nodošanu valsts tiesai, bet pilnvērtīgi jāizmanto šķīrējtiesu piedāvātās priekšrocības pastāvošo strīdu risināšanā.
Raksta mērķis ir vērst uzmanību uz atsevišķām problēmām, kādas rodas šķīrējtiesu praktiskajā darbībā, piedāvājot arī iespējamo risinājumu, jo jautājumi, kas skar šķīrējtiesu darbības pamatprincipus, Latvijā joprojām ir aktuāli.
Demokrātiskas un tiesiskas valsts raksturīga iezīme ir tā, ka personām tiek dota izvēles brīvība savu tiesību aizsardzībai. Uzliekot galveno lomu fizisko un juridisko personu aizskarto un apstrīdēto civilo tiesību un ar likumu aizsargāto interešu aizsardzību tiesām, valsts tai pašā laikā pieļauj alternatīvu tiesas aizsardzībai. Mantisko un citu civiltiesisko strīdu pusēm ir tiesības, savstarpēji vienojoties, vērsties šķīrējtiesā.
Juridiskajā zinātnē šķīrējtiesa tiek uzskatīta par vienu no ārpustiesas personu tiesību un interešu aizsardzības veidiem.² Šķīrējtiesa kā nevalstisks, sabiedrisks veidojums ir alternatīva valsts izveidotajām tiesām un šķīrējtiesas nav valsts tiesu sistēmas sastāvdaļa.
Pasaulē arvien populārāka kļūst šķīrējtiesu izmantošana civiltiesisko strīdu izšķiršanā, jo šķīrējtiesas process, salīdzinot ar procesuālo kārtību valsts tiesā, ir vienkāršāks un ātrāks. Juridiskajā literatūrā norādīts, ka šķīrējtiesu darbībai ir divi mērķi – to tiešais mērķis ir kalpot miermīlīgai strīdu noregulēšanai, bet netiešais – atbrīvot valsts tiesas aparātu no pārlieku lielas slodzes.