Sandijs Statkus Foto: no personiskā arhīva

Konstantīns Vaivods Foto: no personiskā arhīva

Raksts galvenokārt iecerēts kā polemika par Iekšlietu ministrijas Juridiskā departamenta direktora vietnieka Dmitrija Trofimova atsevišķiem secinājumiem, ko viņš izteicis rakstā “Administratīvo procesu regulējošo tiesību normu piemērošana” (“Jurista Vārds” Nr.8, 1.03.2005.). To varētu uzskatīt arī par pienesumu diskusijā, kas saistīta ar administratīvā procesa tiesību normu piemērošanas problemātiku. Raksta autori centīsies izteikt un pamatot savu viedokli par dažiem diskutabliem administratīvā procesa un valsts pārvaldes jautājumiem, kas aplūkoti minētā autora publikācijā.

Administratīvā akta pazīmes

Administratīvā akta definīcija, kā arī tā obligāto elementu uzskaitījums ir dots Administratīvā procesa likuma (turpmāk – APL)¹ 1. panta trešās daļas pirmajā teikumā:
“Administratīvais akts ir uz āru vērsts tiesību akts, ko iestāde izdod publisko tiesību jomā attiecībā uz individuāli noteiktu personu vai personām, nodibinot, grozot, konstatējot vai izbeidzot konkrētas tiesiskās attiecības vai konstatējot faktisko situāciju.”
Lai kādu pārvaldes darbību atzītu par administratīvo aktu, jākonstatē virkne obligātu (neatņemamu) elementu. Ja trūkst kaut viena no tiem, tad attiecīgo pārvaldes darbību nevar atzīt par administratīvo aktu. Autoruprāt, par obligātiem administratīvā akta elementiem likumdevējs ir noteicis sešus, nevis piecus, kā to norāda minētā darba autors. Šie elementi ir:
1) uz āru vērsts;
2) tiesību akts;
3) izdod iestāde;
4) publisko tiesību jomā;
5) attiecībā uz individuāli noteiktu personu vai personām;
6) nodibinot, grozot, konstatējot vai izbeidzot konkrētas tiesiskās attiecības vai konstatējot faktisko situāciju.