ILGA NEIMANE, Rīgas zemesgrāmatu nodaļas priekšniece

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Īpašuma tiesības kā cilvēktiesības ir starptautisko tiesību sastāvdaļa. Nacionālajās tiesībās tās ir publisko tiesību, tajā skaitā arī konstitucionālo tiesību, sastāvdaļa. Tas nozīmē, ka īpašuma tiesības kā cilvēktiesības ietver sevī gan starptautisko tiesību, gan nacionālo tiesību vispārējās teorētiskās un dogmatiskās atziņas. Īpašuma tiesību starptautiski vēsturiskā attīstība liecina, ka tiesības uz īpašumu starptautiskajās tiesībās galvenokārt lokalizējas līgumtiesībās, taču tās var atrasties arī paražu tiesībās un vispārējos tiesību principos. Nacionālajās tiesībās tās galvenokārt atrodas publisko tiesību sastāvā, tai skaitā konstitucionālo tiesību sastāvā (Latvijas Republikas Satversmes 105.pants).
Tiesības uz īpašumu kā cilvēktiesības attīstība ir viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem, lai Satversmes 105.pantā un Eiropas Cilvēktiesību konvencijā garantētās īpašuma tiesības Latvijā varētu tikt praktiski piemērotas un tās kļūtu par tiesībām praksē. Cilvēktiesību galvenā funkcija ir nodrošināt cilvēka tiesības pret valsti. Tātad tās ir indivīda tiesības prasīt kādu noteiktu rīcību no valsts.
Dažas cilvēktiesības nav pakļautas ierobežojumiem no valsts puses. Tās ir absolūtas cilvēktiesības, kuras nekādā gadījumā nedrīkst ierobežot (piemēram, tiesības uz dzīvību). Tomēr lielākā daļa cilvēktiesību, tai skaitā tiesības uz īpašumu, ir saprātīgi jāierobežo, lai saskaņotu daudzu indivīdu dažādas tiesības.
Demokrātiskā, tiesiskā, liberālā valsts un sabiedrības iekārtā vispārējās cilvēktiesību teorijas, iestāžu un tiesu prakses uzdevums ir cilvēktiesības formēt tā, lai ar vismazākajiem ierobežojumiem saglabātu pēc iespējas lielāku indivīda brīvtelpu un lai vienlaikus novērstu indivīda cilvēktiesību sadursmes ar kopējām interesēm un citu indivīdu cilvēktiesībām.¹
Lielu daļu cilvēktiesību, tai skaitā tiesības uz īpašumu, valsts var ierobežot. Šādas valsts pilnvaras satur pati cilvēktiesību sistēma.