Labi tikumi un to nozīme darījumu tiesiskajās attiecībās

Foto: no personiskā arhīva

Dipl. iur. EVIJA SLICĀNE, LU Juridiskās fakultātes maģistrante, SIA “Juridiskais birojs Lapsa un partneri” juriste

Darījumu tiesiskajās attiecībās tiesību normu regulējumam lielākoties ir dispozitīvs raksturs un galvenais līdzēju tiesību un pienākumu noteicējs ir to noslēgtais darījums (tā sauktais privātautonomijas princips). Tomēr līdzēju pašnoteikšanās tiesības nav absolūtas. Tā, piemēram, saskaņā ar Civillikuma (turpmāk – CL) 1415.pantu neatļauta un nepieklājīga darbība, kuras mērķis ir pretējs labiem tikumiem, nevar būt par tiesiska darījuma priekšmetu – tāds darījums nav spēkā. Arī CL 1592.pantā noteikts, ka neviens līgums, kas veicina kaut ko netikumīgu, nesaista. Tādējādi likumdevējs ir ierobežojis līdzēju pašnoteikšanās tiesības, liedzot tiesisko atzīšanu darījumiem, kas ir pretēji labiem tikumiem.
Labu tikumu jēdziens ir atrodams ne tikai Latvijas, bet arī daudzu citu Rietumeiropas valstu (piemēram, Vācijas, Šveices, Francijas) tiesiskajā regulējumā. Tomēr atšķirībā no Rietumeiropas valstu tiesu prakses Latvijas tiesas darījumus pēc labu tikumu mērauklas vērtē ārkārtīgi reti. Turklāt vairumā gadījumu netiek nošķirti likumam pretēji darījumi no darījumiem, kas ir pretēji labiem tikumiem. Dažkārt tiesas, pienācīgi nenorobežojot labu tikumu pārkāpumu no labai ticībai pretējas rīcības, vienlaikus atsaucas uz Civillikuma 1.pantu (labas ticības principu) un 1415.pantu (labiem tikumiem pretēju darījuma priekšmetu).
Viens no iemesliem šādai Latvijas tiesu praksei varētu būt attiecīgu pētījumu neesamība. Mūsdienās izzinoši pētījumi par labu tikumu saturu un nozīmi Latvijā diemžēl nav publicēti. Taču jāņem vērā, ka gan tiesību normas, ar kurām labiem tikumiem pretēji darījumi tiek atzīti par spēkā neesošiem, gan arī tiesiski ētiskie principi un morāles normas, kas veido labu tikumu saturu, visās Rietumeiropas valstīs lielākoties ir ļoti līdzīgas. Tādējādi labu tikumu konkretizēšanai un piemērošanas gadījumu noteikšanai lieti noder ārvalstu tiesību zinātnes un tiesu prakses atziņas.
Šā raksta mērķis ir, vadoties no Latvijas un ārvalstu tiesu prakses un tiesību zinātnes atziņām, noskaidrot labu tikumu jēdziena sociālo un tiesisko saturu, kā arī vairot izpratni par labu tikumu piemērošanas gadījumiem darījumu tiesiskajās attiecībās. Rakstā tiks skaidrota arī labu tikumu pārkāpuma nošķiršana no likuma pārkāpuma un rīcības, kas ir pretēja labai ticībai. Īpaša uzmanība tiks veltīta labu tikumu pārkāpuma tiesiskajām sekām.

I. Labu tikumu izpratne

1. Labu tikumu jēdziens un saturs
Lai arī atsauce uz tikumiem un tikumību ir vairākos CL pantos (piemēram, 1415., 1533., 1570., 1592., 1932., 2193.p.),¹ CL nesatur labu tikumu definīciju. Tiesību zinātnē “labu tikumu” jēdziens īpaši kvalificētās nenoteiktības pakāpes dēļ ir atzīts par ģenerālklauzulu,² kuras saturu veido nemitīgi mainīgā sabiedrības vērtību sistēma.³ Mūsdienu tiesu praksē un tiesību zinātnē gan ir atzīts, ka labu tikumu saturu nav iespējams izzināt, vadoties tikai no sociāliem (ārpustiesiskiem) priekšstatiem par vērtībām. Proti, ir jāņem vērā, ka morāles pamatprincipi un pamatvērtības aizvien vairāk tiek iekļauti tiesību aktos. Tādējādi mūsdienās tiek uzskatīts, ka labu tikumu saturu veido ne tikai vispārpieņemtās morāles normas, bet arī tiesiski ētiskie principi un vērtības.