Foto: no personiskā arhīva

Saskaņā ar civiltiesību teorijā un tiesu praksē valdošo uzskatu nepieciešami četri priekšnoteikumi, lai personai iestātos civiltiesiskā atbildība, – prettiesiska rīcība, vaina, cēloņsakarība un zaudējumu esamība. Tā kā kontinentālā Eiropas tiesību sistēmā atbildība par līguma pārkāpumu var izpausties tikai kā civiltiesiskā atbildība, tad, lai noteiktu brīdi, kad iestājusies atbildība par līgumpārkāpumu, vienmēr nepieciešams konstatēt četras iepriekšminētās pazīmes.¹
Pēdējā laikā, gan pateicoties tiesību zinātnieku aktivitātēm Latvijā,² gan arī jaunu unificētu civiltiesību aktu pieņemšanai,³ ir radusies diskusija par vienu no iepriekšminētajiem četriem priekšnoteikumiem – vainu – kā apstākli, kuru nepieciešams konstatēt personas darbībās, lai atzītu civiltiesiskās atbildības iestāšanos.
Dažādos tiesību teorijas avotos⁴ tiek norādīts, ka civiltiesiskās atbildības pazīme “līguma neizpildīšana” (tiesību normas neievērošana) tiek sasaistīta ar vainas esamību. Tomēr arī šī pazīme nav absolūta, jo, kā zināms, pastāv izņēmumi, kad civiltiesiskā atbildība ir iespējama arī bez vainas konstatēšanas.⁵
Diezgan lielu atbalstu ir guvis uzskats, ka atbildība bez vainas ir iespējama t.s. tiešās, stingrās jeb absolūtās (strict liability – angļ.val.) atbildības doktrīnas gadījumā⁶ (atbildība par paaugstinātas bīstamības avota nodarīto kaitējumu,⁷ par preču drošumu u.c.).
Visos pārējos gadījumos kontinentālās Eiropas tiesību sistēmā vainas konstatējums tradicionāli tiek uzskatīts par priekšnoteikumu, lai personai iestātos civiltiesiskā atbildība. Taču pēdējā laikā tiesību zinātnieku vidū ir izraisījusies diskusija par to, cik plaši pielietojama absolūtās atbildības doktrīna, t.i., vai tās lietojums nav plašāks, nekā līdz šim uzskatīts.
Pretēji kontinentālās Eiropas tiesību sistēmai, anglosakšu tiesību sistēmā līguma pārkāpuma konstatēšana, cēloņsakarība un zaudējumu apmērs ir vienīgie priekšnoteikumi, lai atzītu, ka personai iestājas līgumiskā atbildība un līdz ar to pret viņu var lietot civiltiesiskos aizsardzības līdzekļus. Līgumtiesiskā atbildība anglosakšu tiesību sistēmā ir objektīva atbildība, jo tādiem subjektīvi tiesisko attiecību aspektiem kā vaina un tās formas nav juridiskas nozīmes.⁸ Tiesiskās sistēmās, kurās uzsvars ir likts uz civiltiesiskiem aizsardzības līdzekļiem, kādus cietusī puse var piemērot pret tiesību aizskārēju, nav nepieciešams konstatēt vainas esamību vai pakāpi, jo vienīgais priekšnoteikums līgumiskās atbildības piemērošanā ir līguma pārkāpums un tā rezultātā radušos zaudējumu esamība. Savukārt tajos gadījumos, kad kontinentālās Eiropas tiesību sistēma atzīst, ka nav konstatējama tiesību aizskārēja vaina, anglosakšu tiesību sistēmā pastāv likumā noteikti gadījumi, kad līgumpārkāpums netiek uzskatīts par prettiesisku.