24. Maijs 2005 /NR. 19 (374)
Domu mantojums
Krievijas un Latvijas teritoriālais strīds Abrenes jautājumā
4

Latvija pamato savas pretenzijas uz Abreni ar 1920.gada Miera līgumu. Krievija turpretim apgalvo, ka līgums zaudējis savu spēku 1940.gadā, kad Latvija kļuva par PSRS sastāvdaļu. Tas būtībā veido Krievijas Federācijas un Latvijas Republikas tagadējā teritoriālā strīda pamatproblēmu.

Krievijas un Latvijas teritoriālais strīds Abrenes jautājumā

Padomju varas laika sekas

Prof. Dr.iur., Dr.h.c. Dītrihs Andrejs Lēbers (Loeber) (1923–2004)

Laikā, kad kārtējo neveiksmi piedzīvo mēģinājums noslēgt Latvijas–Krievijas robežlīgumu, atkal aktualizējas jautājums par Hitlera un Staļina totalitāro režīmu un Otrā pasaules kara seku izpratni Krievijas sabiedrībā, kas stipri atšķiras no Rietumu demokrātijām. Diemžēl arī mūsu Valsts prezidentes un citu politiķu pēdējā laika centieni Latvijas un Baltijas valstu vēsturi skaidrot pasaules sabiedrībai, balstoties uz pierādāmiem faktiem un dokumentiem, nav mainījuši līdzšinējo Krievijas sabiedrības, vismaz tās lielākās daļas, pārliecību par 20.gadsimta trīsdesmito, četrdesmito gadu notikumiem, tostarp Latvijas tā laika parlamenta un valdības pieņemto lēmumu tiesiskumu. Mūsu starpvalstu attiecībās parādās arī atšķirīga izpratne par starptautiskajām tiesībām, tiesību principiem, tiesību normu interpretāciju un piemērošanu. Šādā situācijā panākt vienprātību vai kompromisu ir ļoti sarežģīti.
Tomēr nereti arī Latvijas politiķu vidū, risinot dažādos Latvijas un Krievijas starpvalstu attiecību jautājumus, nav vienprātības. Īpaši to var attiecināt uz pašlaik aktuālo robežu jautājumu, kura risināšana saistīta gan ar starptautisko tiesību normu un principu ievērošanu, gan Latvijas nacionālajām tiesībām un ieinteresētību likvidēt okupācijas sekas un atjaunot taisnīgumu.
Prakse pierāda, ka ne vienmēr politiķu lēmumi, kuri var ietekmēt jebkura valsts iedzīvotāja ikdienu un nākotni, tiek saskaņoti ar tiesībām – tiesību normām un principiem, tostarp starptautisko tiesību principiem. Konkrētā politiķu rīcība, pieņemot skaidrojošo deklarāciju robežlīgumam ar Krieviju, ir vērtējama pozitīvi tajā ziņā, ka pirms izšķirošā lēmuma pieņemšanas mūsu politiķi reāli apliecināja vēlmi respektēt tiesības un pastāvošo tiesisko kārtību. Kāda nozīme būtu svinīgai līguma parakstīšanai, ja tas pēc tam netiktu ratificēts vai arī tiktu apstrīdēts Satversmes tiesā?
Diemžēl šīs rīcības – deklarācijas pieņemšanas – atšķirīgais vērtējums pašmāju politiķu, arī juristu vidū norāda uz atšķirīgu tiesiskuma, konstitucionalitātes, valsts kontinuitātes izpratni vai vienkāršu nezināšanu.
Publiski vairākkārt ir izskanējis aicinājums mūsu politiķiem, paužot viedokļus un reprezentējot valsti ārpus Latvijas, būt vienotiem. Taču vienoti uzskati var būt tikai gadījumā, ja ir vienota izpratne par vienu un to pašu problēmu vai vērtībām. Un tas lielā mērā ir atkarīgs no zināšanām un iegūtās informācijas apjoma.
Diemžēl “viedokļu dažādība” Abrenes sakarā apliecina, ka mūs valsts turpmākās nākotnes lēmējiem ir atšķirīgas zināšanas. Tāpēc šajā situācijā juristu un vēsturnieku pienākums ir gan sniegt savus atzinumus un skaidrojumus, gan padarīt pieejamāku esošo informāciju un zinātnes atziņas par Latvijas vēsturi un izvirzīto prasību pamatotību no starptautisko tiesību aspekta.
Viens no izcilākajiem Latvijas tiesību zinātniekiem, kura pētījumi vistiešāk saistīti ar Latvijas un Baltijas valstu okupāciju un tās seku novēršanas jautājumiem, ir pagājušajā gadā aizsaulē aizgājušais profesors Dītrihs Andrejs Lēbers (Loeber). Tam, ka vairumam demokrātisko valstu nav šaubu par Baltijas valstu okupācijas faktu un tās izraisīto seku novēršanas nepieciešamību, mums lielā mērā jāpateicas tieši profesoram D.A.Lēberam. Viņa darbi par Molotova-Ribentropa pakta un tam sekojošās Baltijas valstu okupācijas izvērtējumu ir publicēti gan respektablos ārvalstu, gan trimdas latviešu juridiskajos izdevumos, bet pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas – gan dažādos periodiskajos izdevumos (piem., “Latvijas Vēstnesis”, “Likums un Tiesības”, “Latvijas Vēsture” u.c.), gan atsevišķās grāmatās un krājumos.
Atgriežoties pie Abrenes jautājuma, jāatzīst, ka Latvijas prasību pamatotības labākai izpratnei un turpmākās rīcības veidošanai svarīgi būtu vēlreiz rūpīgi iepazīties ar profesora D.A.Lēbera 1995.gadā publicēto rakstu “Krievijas un Latvijas teritoriālais strīds Abrenes jautājumā”.
Raksta oriģināls angļu valodā “The Russian-Latvian Territorial Dispute Over Abrene” publicēts: “The Parker School Journal of East European Law” (Vol. 2 (1995), pp. 537–559), vācu valodā:– “Acta Baltic” (Vol.34 (1996), pp. 9–28).

Raksta tulkojums latviešu valodā pirmo reizi publicēts žurnālā “Latvijas Vēsture” (1996, Nr.5, 50.–60.lpp.). Tulkojis – Valdis Blūzma. Ņemot vērā, ka šis izdevums ir iznācis pirms deviņiem gadiem un lielākai auditorijai pašlaik nav pieejams, kā arī to, ka diskusijas par Abreni šobrīd ir ieguvušas jaunu aktualitāti, piedāvājam šī raksta atkārtotu publikāciju nedēļrakstā “Jurista Vārds”.

ABONĒ 2025.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
4 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Juris Bogdanovs
25. Maijs 2005 / 13:09
0
ATBILDĒT
Interesants raksts, kas precīzi atspoguļo Latvijas un Krievijas strīda būtību un ar to saistītās juridiskās nianses. Tas, kas nedaudz šajā rakstā pietrūkst, ir iespējamie šī strīda atrisinājumi, vērtējot no Satversmes viedokļa. Autors vien norāda, ka ir iespējams strīdu risināt tieas ceļā vai arī panākt politisku risinājumu.

Tomēr interesanti būtu lasīt kāda speciālista vērtējumu par to, vai politiska risinājuma gadījumā, atsakoties no Abrenes teritorijas, ir nepieciešama tautas nobalsošana? Vai tautas nobalsošanu var aizstāt ar robežlīgumam pievienotu valdības deklarāciju, kurā (lai arī valdības pārstāvji to noliedz) netieši tiek pateikts, ka Latvija sev patur tiesības nākotnē celt teritoriālas pretenzijas pret Krieviju, ja tās izriet no 11.08.1920. miera līguma? Kā vērtēt iespējamo pretrunu Satversmes 3., 77. un 73. pantā (3. pants nosaka, ka Latvijas teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās veido Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale; 77. pants paredz, ka Grozot Satversmes 3. pantu (resp. valsts robežas), tas jāapstiprina tautas nobalsošanā, bet 73. pants, savukārt, nosaka, ka tautas nobalsošanai nav nododami līgumi ar ārvalstīm)?



Būtu interesanti lasīt kāda konstitucionālo tiesību speciālista komentāru par radušos situāciju un tās iespējamiem tiesiskiem risinājumiem.

Vilnis R.
25. Maijs 2005 / 10:52
0
ATBILDĒT
Paldies Latvijas Vēstnesim par publikāciju!



Tiešām, jābrīnas, ka daudziem mūsu politiķiem un juristiem Abrenes jautājums nav skaidrs. No raksta nepārprotami izriet, ka līgums bez deklarācijas būtu pretrunā ar starptautiskajām tiesībām un Latvijas konstitucionālajām tiesībām. Daži (it sevišķi Prezidente) izliekas, it kā tagad pirmo reizi būtu atklājuši šo jautājumu, kurš patiešām vēl nav nokārtots, un kuru var nokārtot tikai konstitucionālā, Satversmei atbilstošā ceļā.



Starp citu, vai valsts kontinuitātes jautājums ietilpst LU un citu augstskolu juristu izglītības programmā?
Beidzot skaidrība!
24. Maijs 2005 / 11:25
0
ATBILDĒT
Godājamais tiesībzinātnieks visu tik precīzi "salicis pa plauktiņiem", ka pēc šī raksta izlasīšanas visas līdzšinējās nemākulīgās Latvijas juristu un politiķu diskusijas ar Krievijas Federācijas rūdītajiem kolēģiem šķiet nevajadzīgas. Rakstu vajadzētu iztulkot pāris svešvalodās (krievu, angļu, vācu) un izdalīt ārvalstu žurnālistiem, vēstniecībām, nosūtīt uz ES insitūcijām utt. Daudzi jautājumi līdz ar to vienkārši nozustu no politisko diskusiju dienas kārtības, jo būtu skaidrs, kurš argumentē korekti, bet kurš - demagoģiski!!!
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 1
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties