Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Laulāto mantisko attiecību jautājums pieder pie vissarežģītākajiem civiltiesībās, jo mantiskās attiecības ne tikai principā pakļaujas laulāto personīgām tiesībām, bet ir arī cieši saistītas ar pašu ģimeni kā sociālu organizāciju¹. Pienāk brīdis, kad laulātie radušās attiecības vēlas izbeigt, prasot īpašuma tiesību atzīšanu uz kopīgo mantu un lūdzot kopīgās mantas reālu sadali. Ja ir noslēgts laulības līgums, tad ir skaidrs, kura manta kuram no laulātajiem pieder. Taču, kā liecina statistikas dati, kopš 1995.gada līdz 2005.gada 28.februārim uz 99075² noslēgtajām laulībām ir noslēgti tikai 4908³ laulības līgumi, respektīvi, tikai 4,95% laulību ir laulības līgumi, līdz ar to 95,04% laulībās pastāv laulāto likumiskās mantiskās attiecības. Tādēļ pirms jautājumu par laulāto mantas sadalīšanu un laulātā mantas nošķiršanu aplūkošanas ir svarīgi izpētīt jautājumus, kas skar laulāto mantiskās attiecības un ļautu ieviest skaidrību, kas un kādā daļā teorētiski laulātajam vēsturiski piederēja un pieder pašlaik.
20.gadsimta sākumā Latvijā notika civiltiesību reforma – 1864.gada Vietējo Civillikumu kopojums (turpmāk – VCK), kas bija spēkā līdz 1938.gada 1.janvārim, ar 1938.gadu tika aizstāts ar šobrīd spēkā esošo Latvijas Republikas Civillikumu (turpmāk – CL), kas devis visai Latvijai vienu likumisko laulāto mantisko sistēmu neatkarīgi no teritorijas un iedzīvotāju kārtas. Līdz CL izstrādei Latvijā valdīja ģimenes tiesību dažādība, pavisam pastāvēja septiņas likumiskās laulāto mantiskās attiecības, kuras noteica pēc laulāto kārtas un dzīves vietas. Vidzemē bija spēkā Vidzemes pilsētu tiesības, Vidzemes lauku garīdznieku mantiskās tiesības, Vidzemes zemes un Vidzemes zemnieku tiesības; Kurzemē – Kurzemes zemes un pilsētu tiesības un Kurzemes zemnieku tiesības; Latgalē laulāto mantiskās attiecības noteica Krievijas civillikumu kopojuma X.sējuma 1.daļa⁴. Turklāt vēl pastāvēja iespēja nodibināt laulāto līgumiskās mantiskās attiecības, kuru gadījumā likums pieļāva plašu gribas izpausmes realizāciju par savstarpējo mantisko attiecību satura nodibināšanu. Likumdevēji izvēlējās vidusceļu starp visas mantas šķirtību un mantas kopību, proti, vīra pārvaldības sistēmu,⁵ t.i., vīra tiesības pārvaldīt un lietot laulības pastāvēšanas laikā visu sievas mantu.⁶ Pie laulāto mantiskām attiecībām izšķīra trīs galvenās sistēmas – mantas pārvaldīšanas sistēmu, mantas kopības sistēmu un dalītas mantas sistēmu. VCK laikos Latvijā pastāvēja visas trīs minētās sistēmas. Mantas pārvaldības sistēma bija Kurzemē un Zemgalē, mantas kopības sistēma bija Vidzemes pilsētās un arī pēc Vidzemes zemnieku likuma, dalītas mantas sistēma bija Latgalē. Šāda dažādība bija nevēlama. Izstrādājot CL, sākumā domāja apstāties pie dalītas mantas sistēmas, bet vēlāk atzina, ka tas būtu nepareizi, jo laulības, kas rada laulāto kopējo dzīvi pēc idejas uz visu mūžu, nevar neatstāt iespaidu arī uz laulāto mantiskām attiecībām. Turklāt tika ņemta vērā sievas tieksme pēc juridiskas un mantiskas vienlīdzības un patstāvības. Tādēļ izvēlēta tika mantas pārvaldīšanas sistēma⁷. Vienas likumiskās sistēmas ieviešana visā Latvijā nerunāja pretim iedzīvotāju interesēm, jo likumisko sistēmu dažādībai pamatā bija tikai vēsturiski, nevis saimnieciski vai kādi citi apstākļi.⁸

Laulāto likumiskās mantiskās attiecības

1. Laulāto kopīgā manta
Pēc VCK Vidzemes zemes un Kurzemes zemes un pilsētu tiesības paredzēja vīra pārvaldīšanas un lietošanas tiesības par sievas mantu bez pienākuma dot norēķinu par mantas pārvaldīšanu un lietošanu. Pēc šīs sistēmas vīra pārvaldīšanas un lietošanas tiesības attiecās uz visu sievas mantu, kustamo un nekustamo, kā arī uz viņas kapitāliem un tiesībām uz svešas mantas lietošanu. Šādas vīra tiesības attiecās ne vien uz to mantu, ko sieva ienesusi laulībā, bet arī uz to, ko viņa ieguvusi vai kas viņai piekritusi pēc laulības noslēgšanas, atskaitot tikai viņas atsevišķo mantu, kas izņemta no vīra pārvaldīšanas un lietošanas. Sievas nekustamos īpašumus vīrs varēja iznomāt, bet nevarēja atsavināt, apgrūtināt bez sievas piekrišanas. Vīra pārvaldīšanas un lietošanas tiesības uz sievas pieprasījuma pamata tiesa varēja atņemt, nododot tās sievai. Sievas tiesības uz vīra pārvaldībā esošo viņas mantu palika pa visu laulības laiku bez spēka, tādēļ viņai arī nebija tiesības bez vīra piekrišanas savu mantu atsavināt, apgrūtināt to ar parādiem, ne vispār rīkoties ar to.