21. Jūnijs 2005 /NR. 23 (378)
Domu mantojums
Padomju totalitārās sabiedrības sabrukums
4
Edgars Briedis
Mg. iur. (LU), LL.M ar izcilību (Eseksas universitāte, Lielbritānija) 

Padomju totalitārās sabiedrības sabrukums

Dipl. iur. Edgars Briedis, LU Juridiskās fakultātes stundu pasniedzējs

BRIEDISEDGARS01.PNG (76876 bytes)
Foto: no personiskā arhīva

Šis raksts ir fragments no apjomīgā pētījuma, kuru autors veic par pilsoniskas sabiedrības attīstību Latvijas teritorijā. Sekojošajās nodaļās analizētas Latvijas tiesiskajā realitātē notikušās pārmaiņas, kuru iemesls bija Padomju Savienībā uzsāktās “pārbūves” reformas un kuras galu galā noveda pie PSRS sairšanas un vienlaikus pie Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas.

Pilsoniskās sabiedrības indivīda iznīcināšana totalitārismā

“Tā beidzās mana militārā karjera, kuras laikā es neizšāvu nevienu lodi, nenogalināju nevienu ienaidnieka karavīru, tikai darbināju savu radioaparatūru un soļoju, soļoju... ierindā, vienmēr ierindā... kreisā, labā, kreisā, labā... Mans Dievs, kā es ienīdu šo mūžīgo soļošanu ierindā, šo individualitātes nogalināšanu cilvēku barā! [..] Beidzot es tiku brīvs no šī domājošu un jūtošu homo sapiens pazemojošā stāvokļa.”1 Tā savu dienestu Sarkanajā armijā Otrā pasaules kara laikā raksturojis Jāzeps Eiduss, fizikas un ķīmijas doktors, kurš, jau apzinātu vecumu sasniedzis, piedzīvoja gan Latvijas neatkarību starpkaru periodā, gan pēc 1940.gada Latvijas teritorijā ienākušo Padomju Savienības totalitāro varu.
Kā savā darbā “Nožēlojamie” rakstīja Viktors Igo, “armija ir savāds kombinācijas meistardarbs, kur spēks rodas no bezspēcības summas”. Bezspēcības summu veido daudzi atsevišķie karavīri, kuros jaunrade ir tikusi iznīcināta. Jaunrade ir indivīda spēja patstāvīgi pieņemt lēmumu, pamatojoties arī uz paša iepriekš veiktiem prāta apsvērumiem. Jaunrades spēja ir pretmets dabas determinismam. Ne velti Imanuels Kants teica, ka “cilvēks ir divu piļu iemītnieks”.2 Armijā jaunradei nav vietas, jo armijas darbība tiek organizēta uz pavēļu pamata, citiem vārdiem sakot, karavīra rīcības modeli nosaka kāds cits – tas, kurš dod pavēli rīkoties. Nav nekā destruktīvāka armijai kā situācija, ja tas, kuram ir dota pavēle, sāk apdomāt pavēles pareizību.
Līdzīgi armijai tika organizēta arī Padomju Savienības, kuras sastāvā kopš 1940.gada 16.jūnija de facto atradās arī Latvija, sabiedrība. Šīs armijas mērķis bija paātrināt vēsturiskā likuma realizēšanos, kuras rezultātā tiktu pārvarēta sabiedrības sašķeltība ekspluatējamajos un ekspluatatoros, kā arī atmesta valsts kā minētās šķiru cīņas nepieciešams instruments.3 Tā rezultātā izveidotos jauna – komunistiskā sabiedrība,4 kura sastāvētu no jaunas būtības cilvēkiem.5 Vēsturiskā likuma realizēšanās ir nenovēršama, tāpēc Padomju Savienības 20.gadsimta 30. un 40.gadu totalitārais režīms bija neizbēgamās nākotnes kalve, precīzāk, šī valsts bija kā smagās metalurģijas rūpnīca, kuru vadīja Staļins, Molotovs un citi vēstures “metalurgi”.6 Savukārt Padomju Savienības sabiedrība bija šīs rūpnīcas “rūpnieciskā armija”.7
Tāpat kā Sarkanās armijas mērķis bija gūt militārus panākumus, tā Padomju Savienības sabiedrības kā armijas mērķis bija veicināt vēstures virzību uz tās galīgo piepildījumu. Tas nozīmēja to, ka šī mērķa īstenošanai traucēja katrs, kurš apšaubīja vēstures likuma patiesumu (militārajā armijā tas būtu identiski pavēles pareizības apšaubīšanai). Pavēles pareizības apšaubīšana militārajā armijā ir reglamenta pārkāpums, par kura izdarīšanu ir jāsaņem sods, savukārt, ja kāds indivīds Padomju Savienības sabiedrībā apšaubīja vēstures likuma patiesumu, tad viņš bija jāiznīcina,8 lai netraucētu kustību. Totalitārās sabiedrības indivīds ne tikai nedrīkstēja apšaubīt vēstures likumu, bet vēstures likums nedrīkstēja būt arī viņa pārliecība, jo tas totalitārajai varai apgrūtinātu manipulāciju ar šo indivīdu.9
Ar mērķi psiholoģiski sagraut cilvēka individualitāti, kura Latvijas sabiedrībā bija sākusi veidoties 19.gadsimtā līdz ar zemnieku brīvlaišanu un kura savu attīstību bija turpinājusi pilsoniskas individualitātes virzienā līdz ar Latvijas Republikas izveidošanu pēc Pirmā pasaules kara, laika posmā no 1940.

ABONĒ 2025.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
4 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Jurists2
22. Jūnijs 2005 / 20:21
0
ATBILDĒT
Bandītisks akts ir tad, kad bruņoti noziedznieki uzbrūk.

Šajā gadījumā tas bija noziedzīgas valsts(!) bruņots uzbrukums ar pretimstāvēšanu un upuriem.



Temats ir skatīts caur Latvijas prizmu, kas ņemot vērā autora tautību, ir saprotami. Iesaku arī izlasīt kaut vai raksta pirmo teikumu, kur darbs raksturots kā daļa no pētījuma par sabiedrības attīstību Latvijā.



Uzsaktu, ka tiek likti Latvijas apstākļiem nepiemēroti akcenti. Krieviem apskatītajā periodā bija komunistiskais totalitārisms, mums - krievu okupācija.

Tātad mēs nevaram runāt par "padomuju totalitārās sabiedrības sabrukumu" Latvijā. Latvijā notika krievu komunistisko okupantu apspiestās sabiedrības atbrīvošanās. Toties Krievijā notika - padomju totalitārās sabiedrības sabrukums.
lasītājs
22. Jūnijs 2005 / 17:04
0
ATBILDĒT
Tā nebija militāra sadursme. - tas bija vienkārši bandītisks akts, kas ievadīja Latvijas okupāciju.

Autors visticamāk ar to bija domājis, ka nebija militāra pretspara no Latvijas puses.

Turklāt nesaprotu kritiku par neanalizēšanu "Latviju kā tādu". Darba temats ir pavisam cits.
Jurists2
22. Jūnijs 2005 / 14:08
0
ATBILDĒT
Darbā analizēta padomju sistēma, bet autors nav mēģinājis analizēt Latviju kā tādu.

Jāatceras, ka mums (atšķirībā no krieviem) šis laikmets asociējas nevis ar sistēmu, bet gan pirmkārt(!) ar krievu (PSRS)okupāciju.

Tas analīzi, protams, padara daudz sarežģītāku, bet bez tā iztikt nevar.

Autors nav izticis arī bez dažām mazām, bet nepiedodamām kļūdām. Piem. apgalvojot, ka Latvija okupēta "bez nevienas miltāras sadursmes". Tādejādi tiek ignorēta traģiskā kauja ar upuriem Masļenkos.



Daudzās vietās tekstā ignorēts tas, ka latvieši nekad nav bijuši padomju pilsoņi.

Apgalvots, ka LKP pirms okupācijas bijusi bezmazvai partija nevis teroristu perēklis.

Apgalvots, ka perestroikas mērķis bijis atdzīvināt personas iniciatīvu, nevis glābt brūkošo impēriju.



Kā jau sākumā minēju - autors nav atradis atšķirību starp PSRS un tās okupētajām teritorijām (piem.Latviju).



Kopumā ņemot labs(!) padomju sistēmas speciālista darbs par PSRS. Ceru ka pienāks laiks, kas sagaidīsim rakstu arī par PSRS okupēto Latviju.
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 1
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties