Foto: no personiskā arhīva

Jau 19.gadsimta sākumā franču zinātnieks Kurtuā no jūras aļģu pelniem izdalīja elementu ar nosaukumu “jods”. 19.gadsimta beigās zinātnieks Baumans atklāja, ka jods ir atrodams arī cilvēka organismā – un tieši vairogdziedzerī. Pēc šā atklājuma vairogdziedzera slimības tika saistītas ar joda trūkumu vai pārpilnību organismā.
Sadarbībā ar UNICEF Latvijā 2000.gadā tika veikts pētījums, kura laikā apsekoja 587 skolēnus. Pēc šā pētījuma rezultātiem, joda deficīts ir Latvijai raksturīga problēma.¹ Šis un arī citi līdzīgi pētījumi visā pasaulē pamudināja valstis apvienoties cīņā pret joda trūkumu un tā sekām. “Pasaules sammita bērniem un apvienotās UNICEF un Pasaules veselības organizācijas (PVO) Veselības politikas komitejas akcepts un rekomendācija, ka visam cilvēku un dzīvnieku patēriņa sālim, ieskaitot pārtikas ražošanā lietoto, jābūt jodētam, ir pazīstams kā “Universālas sāls jodēšanas” (USI) stratēģija. Šodien šis politikas lēmums ir akceptēts un tiek piemērots vairāk nekā 120 pasaules valstīs.”²
2005.gada 27.jūnijā arī Latvija spēra pirmos soļus, lai pievienotos šā lēmuma izpildei: Ministru kabineta Komitejā tika izskatītas obligātās nekaitīguma, kvalitātes, higiēnas un marķējuma prasības pārtikā lietojamajam sālim, kā arī prasības sāls izmantošanai pārtikas ražošanā un izplatīšanai.³
Minētās prasības paredz galda un vārāmā sāls jodēšanu ar jodu jonu saturu 0,002 līdz 0,005%, izmantojot nātrija jodīdu, kālija jodīdu vai kālija jodātu.