Ilga Neimane, Rīgas zemesgrāmatu nodaļas priekšniece

Nobeigums. Sākums “JV” Nr.24., 05.07.2005.

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Satversmes tiesa atzina, ka šāds īpašuma vērtības noteikšanas princips denacionalizācijas gadījumos ir kļuvis par Latvijas tiesību sistēmas vispārēju principu un ka tas virzīts uz to, “lai īpašuma reformas rezultātā atjaunotu sociālo taisnīgumu un lai iespējami taisnīgi samērotu indivīda un visas sabiedrības intereses PSRS veiktās aneksijas seku kontekstā”. Starptautiskajās tiesībās pastāv šāds princips, kas noteic, ka viens no valstij šādā veidā nodarītā zaudējuma vai kaitējuma atlīdzināšanas veidiem, kas tiek praktizēts, ir vispārējais princips restitutio ad integrum jeb stāvokļa atjaunošana uz brīdi, kad tika izdarīta nelikumība.¹⁷
Modernās starptautiskās tiesības atzīst, ka arī šādās situācijās, kad runa ir par okupācijas seku likvidēšanu, līdzās vispārējiem starptautisko tiesību principiem ir jāpiemēro arī cilvēktiesības.
Satversmes tiesa analizē arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi jautājumā par kompensācijas apmēriem.
Satversmes tiesas priekšsēdētājs norādīja, ka minētajos Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumos attiecībā uz kompensācijas atzīšanu noteikts: lai gan valstīm ir tiesības brīvi noteikt nosacījumus un nostādnes, saskaņā ar kurām personām var atsavināt īpašumu, tomēr Konvencijas 1.protokola 1. pants ietver sevī tiesības uz tādu kompensāciju, ja tā ir nepieciešama, lai saglabātu taisnīgu līdzsvaru starp sabiedrības interesēm un tās iejaukšanos indivīda tiesībās uz īpašumu. Tiesa arī norāda, ka Konvencijas izpratnē var runāt par diskrimināciju tikai tad, ja konstatē dažādu attieksmi salīdzināmās situācijās.
Tomēr ir samērā grūti novilkt robežu starp atdotā īpašuma atsavināšanas gadījumiem un cita veida atsavināšanas gadījumiem. Tāpēc nevajadzētu apgalvot, ka šie abi gadījumi nebūtu salīdzināmi. Varētu būt tādas situācijas, kas tiešām ir diskriminējošas, piemēram, ja indivīds ir ieguldījis līdzekļus savā īpašumā. Tomēr, jāatzīst, pilnīgi cita, nesalīdzināma situācija ir tad, ja īpašumu apsaimniekoja okupācijas vara. Neraugoties uz to, ka īpašuma vērtība būtu pieaugusi, Latvijas valstij ir tiesības šādos gadījumos noteikt citādu atlīdzības shēmu, un to nevar uzskatīt par diskriminējošu.¹⁸
Turklāt Satversmes tiesa šajā lietā deva slēdzienu, ka Konvencijas 1. protokola 1. panta pirmās daļas pirmais teikums garantē jebkurai fiziskai vai juridiskai personai tiesības brīvi, netraucēti izmantot savu īpašumu. Tās ir tiesības valdīt un lietot to, iegūt no tā visus iespējamos labumus, rīkoties un noteiktā kārtībā atprasīt to atpakaļ no katras trešās personas ar īpašuma prasību.
Tiesa secina, ka saskaņā ar Konvencijas 1.protokola 1. panta otro teikumu un šī panta otrās daļas teikumu valsts var ierobežot tiesības uz īpašumu. Šie ierobežojumi var parādīties kā valsts piespiedu atsavināšana sabiedrības interesēs un apstākļos, kas noteikti ar likumu un atbilst vispārējiem starptautisko tiesību principiem, kā arī kontrolējot tiesību uz īpašumu izmantošanu atbilstoši kopējām interesēm vai nodokļu un citu maksājumu vai naudas samaksas nodrošināšanai.
Kopējais Konvencijas 1.protokola 1. panta princips, kas nosaka netraucētu īpašuma izmantošanu, vienmēr jāapskata ciešā saistībā ar valsts tiesībām ierobežot šīs tiesības. Lai gan kompensācijas apmēram vajadzētu būt saprātīgi sabalansētam ar atsavināmo īpašumu, tomēr, kā vairākkārt norādījusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, uz pilnu atsavināmā īpašuma vērtības atlīdzību var cerēt tajos gadījumos, kad tāda notiek ļoti svarīgu sabiedrisko interešu labā. Eiropas Cilvēka tiesību tiesa kā pamatkritēriju īpašuma atlīdzības novērtējumam atzīst taisnīgu līdzsvaru (fair balance) starp Konvencijas 1.