1999.gada 4.novembrī Latvija pievienojās Hāgas 1980.gada 25.oktobra konvencijai "Par tiesu starptautisko pieejamību" (1999. gada 4. novembra likums "Par Hāgas konvenciju par tiesu starptautisko pieejamību"). Saskaņā ar šīs konvencijas 34.pantu Latvijā tā stājās spēkā 2000.gada 1.martā. Kādas iespējas tā paver gan Latvijas juristiem, gan ikvienam Latvijas iedzīvotājam, ko nozīmē tiesu starptautiskā pieejamība, un kā šo konvenciju piemērot praksē - tas viss tiks aplūkots šajā rakstā.

1. Hāgas konvencijas

"Par tiesu starptautisko pieejamību"

īsa priekšvēsture

1954. gadā Hāgas Starptautisko privāttiesību konference pieņēma Konvenciju par civilprocesa jautājumiem, kurā tiek regulēti šādi tiesiskās palīdzības jautājumi:

1) tiesas un ārpustiesas dokumentu nodošana ārvalstīs (tagad to aizstāj 1965. gada Hāgas konvencija "Par tiesas un ārpustiesas dokumentu nodošanu ārvalstīs civilajās un komerclietās") ;

2) ārvalstu tiesu uzdevumi (tagad to aizstāj 1970. gada Hāgas konvencija "Par pierādījumu pieprasīšanu ārvalstīs civilajās un komerclietās);

3) ķīlas ņemšanas aizliegums no ārvalstnieka, bezmaksas juridiskās palīdzības sniegšana, izrakstu no civilstāvokļa aktu ierakstiem bezmaksas izsniegšana. Šo jautājumu regulēšanu tagad aizstāj jaunāka un mūsdienīgāka konvencija - 1980. gada Hāgas konvencija "Par tiesu starptautisko pieejamību".

Tādējādi Hāgas 1954. gada Konvenciju par civilprocesa jautājumiem var uzskatīt par minētās Hāgas 1980. gada konvencijas priekšteci. Tā kā Latvijā tagad ir spēkā gan 1954. gada, gan 1980. gada konvencijas, tad jāņem vērā, ka pēdējā aizstāj 1954. gada konvencijas 17.-26.pantu (saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvencijas 22. pantu). Līdz ar to juristiem, kuri piemēros šo Hāgas konvenciju "Par tiesu starptautisko pieejamību", jāizšķir, kuros gadījumos un ar kurām valstīm piemērot Konvenciju par civilprocesa jautājumiem un konvenciju "Par tiesu starptautisko pieejamību". Lai taptu skaidrāks šis jautājums, piedāvāju salīdzinošu tabulu par abu minēto konvenciju piemērojamību: