Mg.iur. Ginta Sniedzīte, LU Juridiskās fakultātes doktorante

Foto: no personiskā arhīva

Tiesību normu piemērošanas gaitā tiek veikta tiesību normas satura noskaidrošana un nepieciešamības gadījumā – tiesību tālākveidošana. Šo tiesību normas teorētisko apstrādi tiesību piemērotājs veic saskaņā ar tiesību teorijā izstrādātiem noteikumiem, izmantojot atbilstošas interpretācijas un tiesību tālākveidošanas metodes. Konkrētā metode tad arī nosaka pielietojamos līdzekļus, kas izmantojami pilnvērtīga, vispusīga un tiesiska rezultāta sasniegšanai. Vienkāršās lietās (kā pretstats Dvorkina “sarežģītām” lietām) nolēmuma pamatojums var ietver tikai patstāvīgajos tiesību avotos rodamas atziņas. Tomēr šādi gadījumi ir reti. Visbiežāk, veicot tiesību normu interpretāciju, (sarežģītās lietās – vienmēr) tiesību piemērotājam ir jāstrādā ne tikai ar pašām tiesību normām, tiesību principiem, citiem normatīvajiem aktiem, to daļām un struktūru kā tiesību normas būtību atklājošu elementu, bet arī jāizmanto visi tiesību palīgavoti.

Judikatūras izmantošana tiesību normu iztulkošanai un tālākveidošanai

1. Judikatūras izpratne un loma Eiropas kontinentālo valstu tiesību sistēmā
Ar precedentu Eiropas kontinentālo valstu tiesību sistēmā parasti apzīmē jebkuru iepriekšēju spriedumu, kas iespējami atbilst konkrētajai izspriežamajai lietai.¹ Tātad, lai varētu runāt par precedentu, jāidentificē konkrēts izšķirams dzīves gadījums, kura izspriešanai tiek meklēti spriedumi ar līdzīgu faktisko sastāvu. Lai rastos precedents, nav obligāti nepieciešams, lai tiesa, kas taisa attiecīgo spriedumu, to formulē tādā veidā, lai vadītu vai veidotu turpmāku lēmumu pieņemšanu. Pietiek ar attiecināmības iespēju uz jebkādu nākotnē izspriežamu gadījumu.
Ar tiesu praksi saprot precedentu kopumu tādās pašās vai līdzīga veida lietās. Tiesu prakse ir primāri socioloģisks jēdziens, kas ietver tiesas darbību sabiedrības kontekstā. “Judikatūra” turpretim ir šaurāks, tīri juridisks jēdziens.² Ar jēdzienu “judikatūra” apzīmē tikai spēkā stājušos un par “labiem un pareiziem” atzītu tiesu nolēmumu kopumu (tiesu prakses daļu), kas ietver abstrakta rakstura juridiskas atziņas, ko tiesa konkrētā gadījumā var izmantot argumentācijā, lai pamatotu savu lēmumu.³ Judikatūra ir būtiski svarīga tiesu prakses daļa, tādējādi par būtiski svarīgiem uzskatāmi nolēmumi, kuros tiesnesis formulējis jaunu vispārēju juridisku ideju vai tēzi, kas atspoguļo tiesību izpratnes tendenci, tiesas nostāju faktu izvērtēšanā un likumu piemērošanā.⁴ Šāda tiesneša ideja vai tēze turpmāk kalpo par judikatūras vienību un ir piemērojama tiesību tālākveidošanā un interpretācijā.⁵ Judikatūra ir tiesību palīgavots, un, ja izskatāmajā lietā nav piemērojamas tiesību normas vai arī tās satura noskaidrošanai nepieciešams veikt interpretāciju, judikatūrai ir ļoti būtiska loma.
Turpretī angloamerikāņu tiesību sistēmas valstīs dominē uz precedentiem balstītas tiesības. Precedents ir tiesas lēmums vai spriedums, ko izmanto par tiesību avotu nolēmumiem līdzīgos turpmākos gadījumos. Precīzāk, tikai tā tiesas nolēmuma daļa, kas satur juridisku spriedumu (legal reasoning) jeb ratio decidendi⁶, ir obligāti saistoša turpmākās lietās tā paša un zemāka līmeņa tiesām.⁷ Ratio decidendi ir tiesisks princips, uz ko tiesa konkrētajā gadījumā balsta savu spriedumu, proti, tie ir tiesas radītie juridiskie argumenti un aspekti, kas ietverti sprieduma motīvu daļā. Kā norāda Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments, ratio decidendi ir sprieduma galvenais apsvērums, kas nošķirams no obiter dictum jeb cita starpā izteikties juridiskiem apsvērumiem.⁸ Tādējādi tiek norādīts, ka kodificēto tiesību sistēmā arīdzan svarīgākā judikatūras sastāvdaļa ir ratio decidendi, ja to formulē tāda noteikuma formā, kas aptver visus atbilstošos tiesu precedentus un atspoguļo vadošo tiesisko izpratni, lai gan tradicionāli ratio decidendi tiek pieskaitīts angloamerikāņu tiesību sistēmai.
Judikatūras jēdziens pats par sevi tiek saistīts ar zināmu līmeni, kurā tā ir saistoša. Taču tās saistošais spēks nav iepriekš noteikts un obligāts.⁹ Judikatūrai ir argumentatīvs, nevis obligāts raksturs – tās ir agrāk izspriestā lietā sniegtas tēzes par tiesību jautājumiem, kas ir tik pareizas, argumentētas un pamatotas, ka iegūst pārliecināšanas spēku. Šāda piesaiste izriet gan no tiesu nolēmumu argumentācijas teorijas, gan no indivīdu aizsargājošajiem tiesiskās vienlīdzības¹⁰ un tiesiskās paļāvības principiem. Arī tiesību nepārtrauktības prasības attiecināmas ne tikai uz likumdevēju tiesību normu radīšanā, bet arī uz likumu iztulkošanas un tiesību tālākveidošanas sfēru. Vienreiz pieņemot lēmumu, rodas saistības arī turpmākajos gadījumos palikt uzticīgiem pieņemtajai iztulkošanai un lemt saskaņā ar tiem pašiem principiem.