Mg.iur. Edgars Briedis, Eseksas Universitātes maģistrants

“Mēs esam nostājušies uz dziļu ekonomisko reformu ceļa, un tas ir skāris īpašuma attiecības, saimniekošanas un pārvaldes formas. Būtiski mainās cilvēka stāvoklis ražošanā, bet ražošana ir dzīves noteicošā joma. No tā, kā noritēs pārmaiņas ekonomikā, kāds būs to raksturs, izšķirošā mērā būs atkarīgs arī tas, kāda kļūs mūsu sabiedrība.”¹
Šis citāts pilnībā saskan ar K.Marksa teoriju par to, ka ekonomiskās attiecības kā bāze nosaka sabiedrības politisko struktūru kā virsbūvi.
Kādas bija pārmaiņas, kas notika Padomju Savienībā ekonomiskajās attiecībās?
Drīz pēc iepriekš minētās M.Gorbačova runas Padomju Savienībā tika pieņemts likums “PSRS un savienoto republiku zemes likumdošanas pamati” (turpmāk – zemes likumdošanas pamati),² kas ne tikai bija pretrunā ar totalitārisma ideoloģiju, bet vienlaikus radīja juridisku pamatu arī turpmākajam PSRS sašķelšanās procesam. Likumā pretēji PSRS Konstitūcijai³ tika noteikts, ka zeme ir attiecīgajā teritorijā dzīvojošo tautu īpašums (3.panta otrā daļa). Ņemot vērā to, ka saskaņā ar likumu zemes attiecības PSRS regulēja zemes likumdošanas pamati un citi PSRS un savienoto republiku likumdošanas akti, kas tiktu izdoti saskaņā ar zemes likumdošanas aktiem, top skaidrs: juridiskā koncepcija, ka zemes ir atsevišķās nācijas, nevis “PSRS tautas” īpašums, nozīmēja, ka savienotā republika bija tiesīga ar to rīkoties un noteikt turpmāko zemes attiecību formu savā teritorijā.⁴ Lai arī bija noteikts, ka šādai rīcībai ar zemi ir jābūt saskaņotai gan ar republikas, gan ar visas savienības interesēm, zemes atzīšana par atsevišķās tautas mantu nozīmēja, pirmkārt, tautas (nevis PSRS tautas, bet atsevišķās PSRS teritorijā dzīvojošās etniskās tautas) kā tiesisko attiecību subjekta atzīšanu, kas ir pretrunā ar pie varas esošu totalitārisma ideoloģiju. Tā būtībā neatzina ne atsevišķu indivīdu, ne arī atsevišķu tautu vai atsevišķu valsti, jo tām visām kaut kad nākotnē jāsaplūst vienotā bezšķiru sabiedrībā. Tāpēc arī bija lozungs “visu zemju proletārieši, savienojieties”, jo tas bija aicinājums vienoties vispasaules revolūcijai. Otrkārt, ar zemes likumdošanas pamatiem kaut kādā mērā tika atzīta LPSR neatkarīga kompetence izlemt noteiktus ar tās tautai piederošo zemi saistītus jautājumus. Tas nozīmēja, ka LPSR, tāpat kā citas savienotās republikas, ar vienu šī likuma noteikumu vismaz daļēji iemantoja vairākas valsts konstitutīvās pazīmes: (1) tautu, (2) teritoriju, kas pieder tautai un kurā LPSR bija tiesīga realizēt varu attiecībā uz zemes attiecību veidu, kas savukārt bija (3) valsts varas un (4) suverenitātes kā atlikušo divu valsts konstitutīvo pazīmju aizmetnis.

Politiskā emancipācija

Zemes likumdošanas pamatu pieņemšana nozīmēja, ka PSRS, bez jau iepriekš minētā, ir spērusi vēl kādu būtisku juridisku un politisku soli.