Foto: Boriss Koļesņikovs, “LV”

Antikriminālā darbība sevī ietver ne tikai noziedzības apkarošanu, bet arī noziedzības novēršanu, kurā ietilpst cīņa ar noziedzības cēloņiem. Šai cīņai, pēc autora domām, jābūt prioritārai: ja novēršam noziedzīgus nodarījumus, vēlāk tie nav jāapkaro.
Noziedzība, kā zināms, ir sociāls ļaunums. Neattīstot noziedzības novēršanas teoriju un praksi, šis ļaunums var progresēt. Savukārt, laikus un pilnā mērā iedarbojoties uz minētā ļaunuma cēloņiem, iespējams ievērojami samazināt noziedzības kvantitatīvos rādītājus. Lai sekmīgi novērstu noziedzību, nepieciešama tiesiski noregulēta politika noziedzības profilakses jomā. Visvairāk noziedzības vājināšanā ir ieinteresēta valsts. Tai ir jāizstrādā noziedzības novēršanas stratēģija, kura aptvertu visas valsts regulējumam pakļautās jomas, arī kriminālprocesu.
Nav šaubu, ka kriminālprocesuālā politika ir antikrimināla, respektīvi, vērsta pret noziedzību. Taču atklāts paliek jautājums, cik lielā mērā kriminālprocesuālā politika ir vērsta uz noziedzības apkarošanu un cik lielā mērā – uz noziedzības novēršanu? Vai vispār kriminālprocesuālajai politikai jābūt vērstai uz noziedzības novēršanu? Skaidrību šajos jautājumos var sniegt mūsdienu kriminālprocesuālās politikas izpēte noziedzības profilakses kontekstā.

Kriminālprocesuālās politikas un noziedzības profilakses attiecības

Kriminālprocesa un noziedzības profilakses jēdzienu analīze, kā arī kriminālprocesa mērķa izpēte var palīdzēt atbildēt uz jautājumu, vai kriminālprocesā ietilpst noziedzības profilakse, vai arī kriminālprocess nav saistīts ar to?

1.