Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Eiropas Savienības tiesību tiešais juridiskais spēks un tiešā piemērošana

Vispirms jānorāda, ka atsevišķi autori nenošķir jēdzienus "tiešā piemērošana" un "tiešā iedarbība" jeb "tiešais juridiskais spēks". Tomēr abu jēdzienu saturs ir atšķirīgs.

Tiešā piemērošana ( directly applicable ) attiecas uz visiem ES tiesību aktiem, kas ir saistoši Dalībvalstīm un kam ir obligāts raksturs, un kas neprasa to tālāku implementēšanu Dalībvalsts tiesībās. Tiešais juridiskais spēks ( directly effective ) nozīmē šo tiesību normu attiecināšanu uz Dalībvalstu privātpersonām, respektīvi, Dalībvalstu privātpersonu tiesības griezties Dalībvalstu tiesās sakarā ar Eiropas Savienības tiesību normu pārkāpumiem un tieši atsaukties uz ES tiesību normām.22

Arī Eiropas Tiesa nav konsekventa šo jēdzienu nošķiršanā. Tomēr Eiropas Tiesa ir norādījusi, ko tā domā ar jēdzienu tiešais juridiskais spēks — ja tiesību normai piemīt tiešais juridiskais spēks, tad tā piešķir privātpersonām tiesības, kuras jāaizsargā Dalībvalstu tiesās. Jāatzīmē, ka šī norāde atsaucas uz tiesībām, nevis pienākumiem, turklāt šīs tiesības tiek piemērotas privātpersonām, nevis valsts institūcijām.23

Eiropas Tiesa 1963.gadā lietā Van Gend en Loos v. Nederlandse Administratie der Belastingen 24 būtībā pieņēma politisku lēmumu: privātpersonas var pamatot savas tiesības tieši ar Romas līguma pantiem, un šīs tiesības ir jāaizsargā Dalībvalstu tiesās.25 Šajā lietā pirmoreiz tika skarts jautājums par ES tiesību tiešo juridisko spēku, kaut arī Eiropas Tiesa to šajā lietā sauc par tiešo piemērošanu.

Šīs lietas pamatā ir šādi fakti. 1960. gada 9.septembrī Nīderlandes uzņēmums "N.V Algemene Transport — en expeditie Ondreneming van Gend en Loos" (turpmāk — Uzņēmums) saskaņā ar 1960. gada 8.septembra muitas deklarāciju importēja no Vācijas Federatīvās Republikas uz Nīderlandi ķīmisku vielu — ureaformaldehīdu. Importēšanas dienā produkts tika klasificēts kā ar nodokli apliekams. Šī tarifa likme noteikta saskaņā ar protokolu starp Beļģiju, Luksemburgu un Nīderlandi, ko Nīderlande ratificējusi 1959.gada 16.decembrī. Uzņēmums nepiekrita maksājamam nodoklim, norādot, ka saskaņā ar Romas līguma spēkā stāšanos 1958.gada 1.janvārī šie aminoplasti tiek klasificēti citā iedaļā, kam piemēro 3% likmi, nevis 10 vai 8% likmi, kura Uzņēmumam būtu jāmaksā saskaņā ar piemēroto klasifikāciju, kas noteikta iepriekš minētajā protokolā, kas stājies spēkā 1960.gada 1.martā.

Tā kā Uzņēmuma prasību muitas iestādes noraidīja, 1961.gada 4.aprīlī tas griezās Nodokļu komisijā Amsterdamā ( Tariefcommissie ), kas savukārt griezās Eiropas Tiesā.

Lietā galvenais jautājums bija — vai Romas līguma 25.pants (iepriekš 12.pants) ir tieši piemērojams. Šis pants lietas izskatīšanas laikā noteica, ka Dalībvalstis atsakās no jaunu muitas nodevu ieviešanas citai pret citu un nepalielina jau noteiktās savstarpējās tirdzniecības muitas nodevas. Kā redzams, šis pants adresēts Dalībvalstīm un nevis privātpersonām.

Eiropas Tiesa šajā lietā secināja, ka Romas līgums ir kas vairāk par starptautisku līgumu pušu starpā, kas rada pusēm noteiktus pienākumus.