“Teorija bez prakses ir tukša, bet prakse bez teorijas ir akla.”* 2005.gada 1.oktobris, kad stājās spēkā Kriminālprocesa likums (KPL), ir vēsturiska diena Latvijas tiesību attīstībā. Likums neapšaubāmi tika ilgi gaidīts un uz to tiek liktas lielas cerības. Tagad tas jau vairākus mēnešus ir spēkā un tiek piemērots. Vai cerības ir piepildījušās? Viennozīmīgas atbildes uz šo jautājumu nav. Taču no dažādu personu sacītā var noprast, ka labākajā gadījumā cerības piepildītas tikai daļēji. Kāpēc? Viennozīmīgais atbildes nav. Ir dzirdēti dažāda veida attaisnojumi un pārmetumi.

Visnotaļ interesanti šķita lasīt Augstākās tiesas senatora V.Vietnieka domas (Mērķis sasniegts daļēji // 31.01.2006.), no kurām tik spilgti vēsmo nepatika pret “teorētiķiem” un vēlme vainot viņus visos likuma trūkumos un nepilnībās. Šāda attieksme dzirdēta arī no citiem praktiķiem. Ir grūti spriest, ko īsti senators V.Vietnieks ir sapratis ar vārdu “teorētiķis”– cilvēku, kam nav saskarsmes ar praksi, vai zinātnieku. Ja pirmo, tad negribētu piekrist uzskatam, ka Kriminālprocesa likuma projekta izstrādāšanā piedalījies kaut viens “teorētiķis”, jo, iepazīstoties ar likumprojekta izstrādes darba grupas sastāvu, jāatzīst, ka visi šie cilvēki ir ar praktiska darba pieredzi un pārstāv kriminālprocesa tiesību piemērošanā iesaistītās tiesību aizsardzības iestādes. Jāprezumē, ka attiecīgās justīcijas iestādes, izvirzot tieši šos cilvēkus darbam likumprojekta izstrādē, bija rūpīgi izvērtējušas kandidātus un izvēlējušās spējīgākos, lieliski apzinoties, ka tieši šo cilvēku darba rezultāts ietekmēs kriminālprocesa tiesībpiemērošanas praksi vismaz turpmāko gadu desmitu garumā. Ja senators domājis zinātniekus, atkal atliek nepiekrist– par zinātniekiem mēs runājam parasti tad, ja persona nodarbojas ar zinātniskiem pētījumiem attiecīgajā jomā un kā apliecinājums tās aktivitāšu līmenim ir vismaz šai personai piešķirtais zinātniskais grāds.